«Es padomāšu, kāds man no tā labums,» reiz publiski atzina kāds skolas vecuma zēns, kad viņam jautāja, kas atvasi mudinātu paklausīt saviem vecākiem. Godīgi, kaut pieaugušo ar demagoģiju un nedabīgu pareizumu sapūderētās ausis droši vien gribēja dzirdēt kaut ko par pienākumu, tāpēc viņu sejas izstiepās salkanā «fui»…Dzīšanās pēc sava labuma taču bīda pasauli, jo lielos vilcienos tāda IR cilvēka daba! Pat aiz šķietami kristālskaidra un nesavtīga labdarības plīvura slēpjas tieksme pēc nemateriāla labuma, ja ticam Raiņa «gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams». Dabūšana sev te figurē abos gadījumos. Kāpēc iedomāties, ka tas ir netikums, un tāpēc liekulīgi bremzēt visu gribēšanu?! Mums, padomju laika paaudzei, manuprāt, jau skolas solā izskalotas smadzenes, ka gribēt labu sev nedrīkst – tas ir egoistiski! Dzīti skrējienā pēc dižās tēvzemes un partijas labuma, skrējām garām sev pašiem un atdūrāmies kā mieti kaut kādu mistisku pienākumu pilnā grāvī, kurā daudzi līdz ausīm iestrēguši vēl šobaltdien. Jaunie gan no tā rāpjas ārā itin naski, izaicinoši prasot savu daļu. Bet mēs neuzdrīkstamies, jo nav taču smuki. Bail godīgi atzīties un ieraudzīt to savu labumu, jo drošāk atsaukties un pildīt pienākumus, par spīti tam, ka šādam transportlīdzeklim ātri aptrūkst degvielas un sākas čīkstēšana un smirdēšana… Tāpēc būtu jāņem piemērs no tā skolas bērna, kurš domāja, un ticu – izdomāja, kāpēc jāpalīdz vecākiem, smeldamies tajā pamatīgu enerģijas devu rīcībai.Labuma gūšanai, protams, nav tikai viena puse, kas pēc balvas ļauj doties kaut pāri līķiem. Labi, ka visumā vēl aizvien valda garīgā gravitācija, kas liek turēties līdzsvarā, lai nekristu un sāpīgi nesasistos. Citādi tiešām mēs pārvērstos prastā patērētāju un rausēju sabiedrībā, kur par vienu naudas gabalu cits citam gatavi rīkli pārgrauzt, jo saņemt labo iespējams vien došanas – ņemšanas plūsmā, kas daudziem gan pamatīgi ierūsējusi. Ņēmuši un saņēmušies, visticamāk, uz citu rēķina, nu viņi sēž izpostīti un tukši, jo pazudis arī tas, kas šķietami bija. Bet otrā pusē bailīgie – tikpat vientuļi un tukši, jo dzīvi maisa, «ko tad es?!» un «man jau nekas nepienākas!». Bet – vai tiešām?
