Docents J.Blīvis pamatīgi pētījis Jelgavas kaujas 1944. gada vasarā
Pirms pāris nedēļām topošajā Lielupes labā krasta promenādē celtnieku atrastie šāviņi atkal atgādināja par Otrā pasaules kara notikumiem Jelgavā, kad no 1944. gada jūlija beigām līdz oktobra sākumam no Lielupes augšteces līdz Valgundes pagastam bija frontes līnija. Pensionētā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes docenta J.Blīvja pētījums par Jelgavas kaujām, kas 1993. gadā publicēts trimdas latviešu organizācijas Daugavas Vanagi centrālās valdes izdotā dokumentu un atmiņu krājuma «Latviešu karavīrs Otra pasaules kara laikā» vienpadsmitajā sējumā, rada lielāku skaidrību par šīm lietām. Turklāt pētījuma autors, kas jau ir ļoti cienījamos gados, vēl daudz ko atceras un var piebilst. Pētījumu novērtēja Bērziņš 1927. gadā Jelgavā dzimušā J.Blīvja dzimta nāk no Svētes pagasta Vidučiem. Vectēvu Jāni Vidiņu 1941. gadā padomju okupanti apcietināja un izsūtīja. Kara laikā Jānis kopā ar vecākiem un brāli dzīvoja bez saimnieka palikušajos Vidučos un Jelgavā mācījās Hercoga Pētera ģimnāzijā. «Kā puika redzēju 1944. gada jūlija gaisa kaujas virs Jelgavas, biju pazīstams ar Svētes muižā izvietotās vācu zirgu lazaretes karavīriem, atceros drupās sagrauto Jelgavu. Tas pamodināja manī dziļāku interesi. Pētījis rakstus, tostarp avīžu publikācijas latviešu, krievu un vācu valodā, aptaujājis notikumu aculieciniekus un pēc valsts neatkarības atgūšanas vēl aizbraucu uz Vāciju, kur strādāju arhīvā,» stāsta J.Blīvis. Vācijā, Minsterē, viņš tikās ar izdevuma «Latviešu karavīrs Otra pasaules kara laikā» sastādītāju Alfrēdu Jāni Bērziņu, kurš pirms kara bija studējis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, sākoties padomju okupācijai, piedalījies nacionālās pretestības kustībā un, būdams leitnants, par drosmi Volhovas frontē apbalvots ar Dzelzs Krusta ordeni. Viņš atzina J.Blīvja pētījumu par pietiekami nopietnu, un tā arī radās šī publikācija grāmatā, kas tika izplatīta trimdā un Latvijā pieejama tikai bibliotēkās. Pret desmitkārtīgu pārspēkuPar Sarkanās armijas skaitlisko un arī bruņojuma pārsvaru pār Jelgavas aizstāvjiem J.Blīvis spriež, ka tas varēja būt apmēram desmitkārtīgs. Pēc 26. jūlija, kad, mēģinot veikt pretuzbrukumu krieviem, Jelgavu atstāja standartenfīrera fon Bredova kaujas grupa (tā sakauta Lietuvā pie Meskuču ciema un Jonišķiem), pilsētā palika 456 kaujās rūdīti leģionāri, kas bija apbruņoti tikai ar šautenēm. No tiem lielākā daļa bija no veselības uzlabošanas rotām. 27. jūlijā, kad krievu karaspēks jau bija sasniedzis Šauļus, vācu Ziemeļu armiju grupas pavēlniecība steidzīgi ar lidmašīnu nosūtīja uz Jelgavu ģenerālleitnantu Flugbeilu, uzdodot viņam aizstāvēt Jelgavu. Pilsētas apkārtnē steidzīgi mobilizēja sešsimt 1925. un 1926. gadā dzimušus neapmācītus un arī neapbruņotus jaunekļu, kuri, pēc J.Blīvja teiktā, bija kā «lielgabalu gaļa». Kapteinim Stirnam ar štāba ziņnesi Gobu izdevās sadabūt tikai nedaudz šauteņu un munīcijas. Tāpēc lielākā daļa jauniesaukto no Vašingtona kazarmām izklīda. Šajā ziņā vēl vairāk paveicās Kalnciema pagasta puišiem, kuri piedzērušā kuģīša kapteiņa dēļ netika uz iesaukšanu Jelgavā un kauju laiku pavadīja drošākā vietā. Karoja pašā upes krastāStraujā triecienā uzbrucējiem Jelgavu neizdevās ieņemt. Leģionāri to varonīgi aizstāvēja. Lielākās kaujas notika pie Ventspils dzelzceļa uzbēruma Grēbnera parkā, kur, pēc J.Blīvja domām, zemē guļ daudz kritušo latviešu un vācu karavīru kauliņu (viņi pienācīgi netika apbedīti iekarotajā Jelgavā vēl vairākus mēnešus pēc kaujām). Kremļa ziņojumos skaitās, ka Jelgava atbrīvota 31. jūlijā. Vēl dienu iepriekš bija ieņemts Tukums un krievu tanki bija izrāvušies līdz Baltijas jūrai Klapkalnciema apkaimē. Vāciešiem izdevās atkarot apmēram divdesmit kilometru platu piejūras joslu, pa kuru armiju grupējums «Ziemeļi» varēja atkāpties uz Kurzemi. Naktī no 4. uz 5. augustu vācu spēki atkaroja arī Jelgavu, taču tas bija īslaicīgs vācu armijas panākums. Runājot par Lielupes labajā krastā topošajā promenādē atrastajiem šāviņiem, J.Blīvis spriež, ka tie varēja būt gan vācu, gan krievu (nav zināms, ka sapieri to būtu noteikuši). Proti, tūlīt pēc Jelgavas ieņemšanas padomju spēki pie Jelgavas pils ar plostiem un pie cukurfabrikas pa neuzspridzināto dzelzceļa tiltu forsēja Lielupi un centās nostiprināties labajā krastā. Taču vācieši šos placdarmus atkaroja, un līdz pat oktobrim, kad krita Rīga, pa Lielupi gāja frontes līnija. Tādēļ nav brīnums, ka tās krastos atrodas munīcija. Dūšu nezaudējaAtceroties padomju armijas ienākšanu Svētē, J.Blīvis stāsta, ka kādu nakti Vidučos ienākuši viens ukraiņu un viens aziātu izcelsmes karavīrs un gribējuši izvarot viņa māti, kurai, paķerot mazo māšeli, pa logu izdevies aizbēgt pie kaimiņiem. Par tādām lietām tolaik dzirdēts bieži. 1945. gada maijā cauri Svētei gājušas Kurzemē sagūstīto vācu karavīru un arī latviešu leģionāru kolonnas. Neņemot vērā gūstekņu likteni, kāda vācu vienība gājusi, lepni dziedot «Tēvu zeme tālu, tālu». Kādā citā reizē ceļmalā stāvošai raudošai meitenei, kas starp gūstekņiem meklējusi savu mīļoto vai citu piederīgo, viens leģionārs smejoties rupji jokojis: «Neraudi! Vēl jau nāks turki ar līkajām p…!» Pēc vietējo zemnieku stāstītā, Ruļļu karjerā pēc kaujām salikti un barbariski uzspridzināti kritušo vācu un latviešu karavīru līķi. Tagad šajā vietā novietots Brāļu kapu komitejas Baltais krusts. Par Sarkanās armijas uzbrukuma operāciju «Bagrations» 24. jūlijā krievu aviācija izdarīja pirmo uzlidojumu Jelgavai. Tas nenodarīja lielus postījumus, bojāja tikai dažas ēkas Nikolaja baznīcas apkārtnē. Taču iedzīvotājos un vācu pārvaldes ierēdņos radās panika. Tā, piemēram, 25. jūlija naktī tiltu apsardzes komandieris kapteinis Stirna saņēma pavēli iznīcināt tiltu pār Svētes upi pie Baložu kapiem. Stirna šo rīkojumu atteicās izpildīt, paskaidrojot, ka gan šis, gan Lielupes tilts vēl nepieciešams, lai civiliedzīvotāji izkļūtu no pilsētas. Sakarā ar saņemto pavēli Stirna divkāršoja tiltu apsardzi un pastiprināja to ar ložmetējiem. Latviešu leģiona 15. rezerves brigādes seržants E.Luste 1990. gadā atstāstīja kāda vācu sakaru virsnieka teikto par krievu tankiem ceļā no Šauļiem uz Jelgavu. Viņš sastapies ar šo pretimbraucošo kolonnu, taču bijis pārliecināts, ka tie ir trofeju tanki, kuri dodas uz frontes aizmuguri. Izkāpis no mašīnas, viņš ar lukturīti apturējis pretimbraucošo tanku, lai no tā apkalpes uzzinātu par ienaidnieka atrašanās vietu. Tikai tad viņš pamanījis, ka tie ir krievi, un meties bēgt. Acīmredzot naktī no 27. uz 28. jūliju vāciešiem Jelgavā nav bijusi informācija, ka krievu tanki strauji tuvojas pilsētai. Sarkanās armijas izlūkrotas komandieris Grigorijs Galūza (par varonību Jelgavas ieņemšanā saņēmis Padomju Savienības varoņa nosaukumu – red.), kurš 1974. gadā bija ieradies Jelgavā, lai piedalītos pieminekļa atklāšanā pie Kankaļu mājām, stāstīja ceļā piedzīvoto, kas lika mums pasmaidīt. Vienā vietā vācu tanki noturējuši mūs par savējiem, centās piebiedroties. Citā – no vieglās automašīnas vācu virsnieks brīdināja, ka Jelgavā esot krievi.» Kaujas Jelgavā turpinājās ēku drupās, pagrabos vēl pēc galveno spēku atkāpšanās uz Lielupes labo krastu. Tā, piemēram, četri latviešu leģionāri bija ieņēmuši pozīciju Annas baznīcas tornī. Pēc dievnama ielenkšanas, kad gandrīz visa munīcija beigusies, viņi nošāvušies, jo negribējuši padoties gūstā. No Jāņa Blīvja militārvēsturiskā pētījuma «Jelgavas aizstāvēšanas cīņas», kas publicēts trimdā izdoto kopoto rakstu «Latviešu karavīrs Otra pasaules kara laikā» 11. sējumā.
