Paldies par jauko sabiedrību velopastaigā, kas šoreiz, šķiet, pirmkārt, paliek atmiņā ar negaisu un lietus gāzi. Jelgavā uz vienu kvadrātmetru nolijis 21 litrs, bet šķiet, ka mums uzlija nepilni divdesmit…. Lietus dēļ apstāties taču nevajadzēja.
Negaisa kulmināciju piedzīvojām pie memoriāla Būriņu mežā. Šķiet, debesis raudāja par 1942. gadā nošautajiem 443 psihiatriskās slimnīcas slimniekiem. Turpinot ceļu, brīdī, kad pabraucu zem dzelzceļa tilta pār Bramberģes strautu, man uz muguras aizlija «siltais ūdens». Acīmredzot, sliedes dienā bija tā sakarsušas, ka uzsildīja cauri plūstošās lietus straumes. Lauku celiņi bija pārvētušies par sprīdi dziļām straujām upītēm. Mūsu starpkontinentālā velotūriste Zane Grava teica, ka pēc šitās braukšanas ritenim derētu papildus saeļļošana. Līriska atkāpe: Ja tā padomā lielais negaiss bija Tēva dāvana. Ja todien turpinātos karstums, nez vai to, piemēram, es spētu maršrutu pieveikt. Iepriekšējā dienā tieši pusdienlaikā (arī kados 30 grādos) uz Lielupes tilta Jelgavā gan mērīju riteņbraucēju plūsmu (5 minūtēs tiltu šķērsoja 8 braucēji). Tomēr bija skaidrs, ka šajā velopastaigā bērnus zem desmit gadu vecuma ņemt līdzi nevarēs( to ieteica Pēteris Baranovskis, kuram lūdzu padomu). Bramberģē vecās pienotavas saimniece Krista, kas ar dēlu mūs sagaidīja ceļmalā (daļa braucēju to lietū nepamanīja) un aicināja savās kā muzejā iekārtotajās mājās, deva jauku atelpu. Beidzot varēja zem jumta pie kaut cik sausas auss pielikt mobilo telefonu. Mūsu vecākais un arī izturīgākais pastaigas dalībnieks Pēteris Baranovskis Kristai izteica komplimentu par ļoti dzīvo aizrautīgo stāstījumu par Hercoga Jēkaba dzimtas koku. Blakus pienotavai stāvošo hercoga Bramberģes pili Krista sauca par «plukatiņu». Pilij ir mainījušies saimnieki, bet beidzamie kultūras pieminekļa reālie uzlabojumi ir veikti vēl kolhoza «Nākotne» laikā.No Bramberģes lielākā daļa izmirkušo pastaigas dalībnieku pēc atvadīšanās aizrullēja uz Jelgavu, bet bērnus uz Mežotņiem( tuvējām mājām, kurās ir kamīns) ar savu busiņu nogādāja pastaigas līdzjutējs Egils Beiris. Tālāko maršrutu uz Mežacīruļu biospēkstaciju mināmies sešatā. Nogriežoties pie Glūdas skolas, laidām pa lauku ceļu, kas bija izskalots pamīksts un beigās kā maza, tikko zālē manāma taciņa aizveda uz Glūdas staciju. Tās durvis bija līdz galam vaļā, likās tūlīt varēs nopirkt biļeti un… Taču stacijas priekšniece vai dežurante, kas mazgāja grīdas, paskaidroja, ka pasažieru vilcieni jau labu laiku šeit vairs nepietur. Neesot arī jēgas braukt, jo pilsētā trūkstot darba. Pie stacijas perona uzkodām mazas vakariņas un pa Zaļenieku – Glūdas lielceļu, kas parasti vasarā ir ļoti putekļains (taču šoreiz prīmā!) braucām tālāk. Mežacīruļos mūs sagaidīja uzņēmējs Juris Cīrulis. Viņa stāsts bija ļoti, ļoti aizraujošs. Šķiet, svarīgākā atziņa – viņš, neatlaidīgi mācoties, eksperimentējot ir iemācījies brūvēt tādu kūtsmēslu un labības maisījumu, kas rada vērtīgo biogāzi. Lieta iet! Tagad Mežacīruļos tagad ir ne tikai piecsimt govis, plaši lauki, bet arī rodas elektrība. Lietū un negaisā bija izslēgusies Miezītes apakšstacija, bet pēc brīža atkal viss bija kārtībā. Pēc Mežacīruļiem divdesmit minūtēs aizlaidām līdz Zaļenieku baznīcai, ar vecā mācītāja Arņa Bergmaņa pašrocīgi remontēto torni. Nu un tad beidzamais posms – līdz Aspazijas Daukšām, ko ieskauj skaisti labības lauki. Daukšu saimniece Madlēna Bratkus laipni atļāva piesēst vakar kurinātajā, vēl siltajā pirtiņā (drēbes vēl bija mitras). Jauks bija arī stāsts un kopējās pārdomas par Aspaziju, kas no Daukšām jaunības trauksmē taču aizmuka. Tā nu mēs, seši pastaigas dalībnieki, tomēr pieveicām maršrutu no Raiņa pieminekļa Jelgavā līdz Aspazijas dzimtajām mājām.Tālāk līdz pilsētai pa Zaļenieku šoseju pagāja tieši viena stunda. Nākamo pastaigu domāju uz augusta beigām. Kādas, lūdzu, idejas?
