Pēc vācu armijas «Centrs» frontes pārrāvuma 1944. gada jūlijā padomju armijas galvenais uzdevums bija iegūt pieeju Šauļiem. Uzbrukumā, kas sākās 26. jūlijā, iesaistīja 3. gvardes mehanizēto korpusu, kas savas kauju gaitas sāka pie Staļingradas, bet pabeidza Jelgavā un Kurzemes cietoksnī. Tur izvietotās vācu vienības aptuveni 4500 karavīru sastāvā izmisīgi aizstāvējās pret lielo pārspēku. Ņemot vērā Šauļu kara aerodromu, lielās armijas noliktavas un to stratēģisko nozīmi, vācieši centās nosūtīt papildspēkus pilsētas aizstāvjiem. Jelgavā steigā noformēja ap tūkstoti vācu armijas karavīru, galvenokārt latviešu leģionāru vienību, kas ar 40 kravas automobiļiem, nesagaidot solīto septiņu tanku palīdzību, nepieredzējušā komandiera fon Bredova vadībā devās pretī nāvei.8. mehanizētās brigādes komandieris pulkvedis S.Krēmers, saņēmis informāciju par kolonnas tuvošanos, pie Mežkuiču sādžas izveidoja uztveres līniju. 27. jūlijā rītausmā ceļš uz Šauļiem atradās padomju karavīru kontrolē. Vienu vieglo un divas smagās automašīnas ar piestiprinātiem lielgabaliem, munīciju uzspridzināja reizē ar tiltu pār Voverkas upīti. Visa palīgspēku kolonna saņēma tanku un kājnieku koncentrētu uguni. Kā izdevās noskaidrot mūsu pārbedītāju grupai, kas meklēja zemē guldītos, iespējams, kaujās pie Mežkuičiem kritušos, pie vecajiem kapiem atradušies arī divi padomju tanki, kas kopā ar leitnanta N.Aleksandrova vadīto tanku radījuši lielus zaudējumus un upurus palīgspēku rindās. Šauļos šajā laikā notikušas cīņas par katru namu. Fon Bredovs devis kļūdainu pavēli atstāt mašīnas un doties uzbrukumā, nedomājot par aizstāvēšanos.Uzbrukums izdevās, kaut arī zaudējumi bija lieli. Padomju armijas kājnieku bataljona komandieris leitnants Timofejevs atzinis, ka kājnieki iekļuvuši draudīgā ielenkumā. Pienākot papildspēkiem, 9. brigādes tanku atbalstā sākās 279. strēlnieku divīzijas uzbrukums. Sāka degt ciema ēkas, kuru aizsegā centās paslēpties vācu karavīri, bet visur viņus gaidīja nāve. Pusstundas laikā kauja par Mežkuičiem beidzās. No ielenkuma izlauzās tikai trešā daļa vāciešu avantūriskās palīdzības kolonnas. Latviešu karavīru vidū no 32 virsniekiem 25 krituši vai ievainoti. 27. jūlijā 3. gvardes korpuss saņēma pavēli steidzami virzīties uz Jelgavu, Bausku, bet tālāk Rīgu. Kā izejas punkts nozīmēti Mežkuiči. Jonišķi tika ieņemti nakts kaujā, bet 28. jūlijā korpusa galvenie spēki bija pie Jelgavas, kur šajā laikā pilsētas aizstāvju rindās atradās 456 leģionāri, 600 jauniesauktie neapmācītie jaunekļi, 200 vīru kapteiņa Kauliņa rotā, 100 latviešu policistu vienība, 400 apsardzes rotā, 200 vācu žandarmu un 100 organizācijas «Todt» vīru, kas pirms papildinājuma pienākšanas sāka kaujas degošajā pilsētā…Mežkuiču lauki un to apkārtne acīmredzot vēl glabā daudzu nezināmu cīnītāju likteni, kuru apbedījumu vietas iznīcinātas. Tādēļ kā vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem esmu izvirzījis veikt izpētes un ekshumācijas darbus šajā vietā. Trīs gadu laikā manas ieceres nav piepildījušās. Vairākas reizes esmu ticies vēl ar dzīvajiem lieciniekiem, kas uzrādījuši kritušo un gūstā saņemto, durkļiem nogalināto karavīru apbedījumu vietas. Tagad radusies iespēja sadarbībā ar attiecīgām Lietuvas organizācijām veikt iecerētos ekshumācijas darbus. 21. jūlijā ar Latvijas Brāļu kapu komitejas priekšsēdētāju Eiženu Upmani un manu ieceru turpinātāju darbu vadītāju Tāli Ešmani kopīgā ekspedīcijā, iesaistot lieciniekus un pašvaldības pārstāvjus, iepazināmies ar pašreizējo situāciju un Šauļos noformējām darbu atļauju.Uzskatu, ka Jelgavā bez kritušajiem karavīriem, kuru atcere jāgodina, vēl daudz ir nezināmu civilo iedzīvotāju upuru, kas gāja bojā līdz ar degošo pilsētu. Vai mēs atceramies to? Nav skaidrības arī par kauju beigām Jelgavā. Kā noslēguma dienu atzīmējam 30. jūliju, bet faktiski kaujas par pilsētu beidzās 1944. gada 6. augustā, kad arī būtu nepieciešami pašvaldības un baznīcu organizētie kara upuru un pilsētas bojāejas dienas atzīmēšanas pasākumi, lai gan vēl līdz 1944. gada 13. oktobrim Jelgavu dalīja Lielupe, kur tās krastos atradās karavīri no abām Latviju okupējušajām armijām.
