Gunta Valtere ir dzimusi un augusi Jelgavā, bet jau ilgus gadus dzīvo Dobeles pusē.
Gunta Valtere ir dzimusi un augusi Jelgavā, bet jau ilgus gadus dzīvo Dobeles pusē. Taču vēl joprojām viņa sevi uztver kā jelgavnieci un laiku pa laikam jūt nepieciešamību apciemot dzimtās vietas.
Dzīves piepildījumu Gunta aizvien meklējusi dziesmā.
– Es, vēl sevi neapzinādamās, mājas pagalmu pieskandināju ar dziedāšanu, – saka Gunta.
No bērnības līdzi viņai nāk un joprojām mīļas ir Noras Bumbieres dziesmas un balss.
– Turklāt mēs abas esam jelgavnieces, abas vienā dienā – 13. martā – dzimušas, – stāsta kādreizējā jelgavniece. – Nezinu īsti, kāpēc man Noras dziesmas patīk vislabāk: vai tādēļ, ka tuva ir viņas balss, vai arī tādēļ, ka man tās arī vislabāk padodas. Dziedot ieeju it kā viņas tēlā un iznāk tāda kā kopēšana.
Gunta Valtere nekad nav domājusi atstāt ko paliekošu saistībā ar Noru. Taču 1996. gadā radās iespēja ierakstīt kaseti «Ķiršu lietus», un nu vēsturei paliks viņu it kā kopdarbs.
Bet ar dziedāšanu jautrības bijušas kopš jaunības. Gunta strādājusi restorānā «Lielupe», bet LLU Zootehnikas fakultātē bijis savs ansamblītis «Zoti», kurā dziedot, apbraukātas ballītes. Arī Dobeles kultūras namā. Toreiz viņa pie sevis nodomājusi, ka nekad nedzīvos Dobelē. Taču tajā liktenīgajā dienā viņai klāt pienācis ansambļa «Varavīksne» vadītājs Imants Melnis – vai viņa nebūtu ar mieru dziedāt Dobelē. Pēc maza šaubu brītiņa viņa jau braukusi uz pirmo mēģinājumu. Tiesa gan, ārēji pārtapusi: bez saviem garajiem matiem…
Jaunajā kolektīvā Gunta iejutās labi, braukāja pa ballītēm, dziedāja. Taču arvien biežāk viņas acis sastapās ar kāda puiša skatienu. Jauneklis mūždien gadījās tuvumā, draudzējās ar muzikantiem, un nepalika nemanīts «Varavīksnes» puišiem. Un viņi palīdzēja abiem sapazīties: ņēma un iespundēja mazā, tumšā istabiņā. Tā arī sākās lielā mīlestība un beidzās bezrūpīgā dzīve.
Par likteņa ironiju var uzskatīt to, ka nu Guntai vajadzēja dzīvot Dobeles pusē – Naudītē. Ģimenes dzīve prasīja savu tiesu, un Guntai no dziedāšanas iznāca atteikties.
Desmit gadu no savas dzīves Gunta pilnībā veltīja ģimenei – Mārim, kam tagad jau 21, Guntim, kam 19, un Dagnijai, kam 15 gadu.
Tomēr dziesma Guntu nepameta, arvien vairāk un vairāk viņai gribējās dziedāt. Taču uzdrīkstēšanās nāca ar piedalīšanos konkursā «Dziesma manai paaudzei».
Guntas Valteres dziedātā dziesma konkursa «topa» augšgalā noturējās pusgadu, un tas jau bija panākums. Tad pēc pāris gadiem viņa ierakstīja kaseti, bet tagad gatavojas nākamajam atbildīgajam pasākumam – savas un Noras Bumbieres dzimšanas dienas priekšvakarā Dobeles kultūras namā Guntai būs solokoncerts sadarbībā ar Imantu Melni un Raimondu Bulmeri.
– Tik daudz laika ziedot dziedāšanai un vēl tik labi izskatīties es nevarētu bez savu bērnu palīdzības un atbalsta,– uzskata Gunta.
Dagnija, redzot mammu uz skatuves, jūtoties priecīga un lepna, taču ik pa brīdim baidoties, vai tikai viss izdosies. Bet tad, kad mājās nākdama, Gunta dzird, ka bērni klausās viņas dziesmas, viņa saprot, ka interese un atbalsts ir neliekuļoti.
Reiz kāds ekstrasenss Guntai teicis, ka viņa būs vesela tikmēr, kamēr vien dziedās. Un viņa turas pie šā vēlējuma.
