Ilga mūža noslēpumos dalās simtgadniece Ženija Ulrihsone
Ir neizsakāma laime dzīvot pasaulē, kur apkārt valda tik daudz mīlestības. Jelgavniece Ženija Ulrihsone, kura nupat nosvinējusi 100. dzimšanas dienu, ir bezgala pateicīga mīļajiem māsas bērniem un mazbērniem, kas nu jau vairāk nekā 30 gadu tanti uzņēmuši savā saimē, dāvājot viņai gan nesavtīgu mīlestību, gan rūpes un gādājot kā par pašu mammīti. Ženijas tantes istaba piepildīta rozēm, bet goda krēslu rotā ozollapu vītne, uz galda pašu mājās cepta kūka ar apaļo skaitli 100, bet gaviļniece uzposusies un mundra cieši spiež roku katram, kas viņu atcerējies lielajā godā. Lēnām šķetinot atmiņu pavedienu, gaviļniece secina, ka visu atcerēties vairs nespējot un daudzi notikumi no atmiņas pagaisuši. «Pieredzēts ir daudz, divi kari pārdzīvoti, smagi strādāts, bet esmu priecīga, ka vecumdienas varu laimīgi vadīt un kādam vēl esmu vajadzīga,» nosmaida simtgadniece. Bēgļu gaitās Ženijas kundze pasaulē nākusi Kurzemes pusē, un vēl tagad viņas valodā jaušamas turienes dialekta iezīmes. Piecu bērnu ģimenē ar dvīņumāsu Katrīnu viņas bijušas otras jaunākās. Kad māsām bija seši gadi, no dzīves aizgāja tēvs, un mammai vienai vajadzēja gādāt par ģimeni. «Skola no mūsu mājām bija ļoti tālu, nevarējām izstaigāt, tāpēc arī esmu beigusi tikai četras klases,» noteic jubilāre, taču galveno – rakstīt un lasīt – viņa iemācījusies, pārējo, cik pratusi, stāstījusi mamma un ieguvusi lielajā dzīves skolā. Īsi pirms Otrā pasaules kara Ženijas kundze apprecējās ar Kārli Ulrihsonu – viņš bija muzikants un pūta tauri. Kā jau daudzi vīrieši, arī Kārlis aizgāja karā, bet Ženijas kundze, par mata tiesu izsprukusi no izsūtījuma, aizbēga uz Vāciju. Tur viņa pie kungiem strādājusi dažādus mājas darbus, bet klusībā domājusi par dzimteni. «Ceļazīme» uz mājāmKad uz vācu zemi aizbraukušie tautieši saņēma uzsaukumu, ka karš beidzies un var doties atpakaļ uz Latviju, Ženijas kundze brauca mājās. Pa šo laiku trimdā bija aizsūtīts no kara pārnākušais vīrs, un smagos pēckara gadus Ženija dzīvoja viena, bija jādomā par iztikšanu. Paziņa viņai ieteica pārcelties uz Tērveti un sanatorijā strādāt par slimnieku kopēju. «Mājiņā mēs dzīvojām vairākas sanitārītes. Sestdienas, svētdienas bija brīvas, un vasarās staigājām pa mežu, lasīdamas zemenes, mellenes, sēnes. Tur ir ļoti skaista daba!» jūsmo Ženijas tante. Taču Kurzemes spēks vilka atpakaļ, un pēc dažiem gadiem kurzemniece devām mājup uz Apriķiem. Nekāda dižā darba tur nebija, un Ženijai nekas cits neatlika, kā pelnīt maizi ceļa remontdarbos. «Strādāt bija ļoti smagi. Ar lāpstām krāvām granti, šķūrējām smilti, cilājām smagumus, līdzinājām ceļus, bet maksāt tikpat kā neko nemaksāja. Lai izdzīvotu, turēju gotiņu, arī tai bija jāvāc siens, jāgādā barība,» atceras tante. Pēc sešiem Sibīrijā pavadītiem gadiem Kārlis laimīgas sagadīšanās dēļ varēja atgriezties Latvijā. «Mājās viņš tika, pateicoties kādam lielam krievu armijas vīram, kuram ļoti iepaticies, kā Kārlis spēlējis tauri. No visa muzikantu bara tieši viņu pasauca malā un piešķīra «ceļazīmi» uz mājām. Tā nu es savu vīru pēc daudziem gadiem atkal laimīgi satiku,» stāsta Ženijas kundze. Kārlis sācis strādāt ceļa daļā, bet sieva aizgājusi no darba un rūpējusies par māju un lopiem. Bērnus lutina ar pasakāmUz Jelgavu Ženijas un viņas māsas Katrīnas ģimene pārnāca dzīvot 1975. gadā. «Pārdevām visu, kas mums piederēja Kurzemē un nopirkām māju Jelgavā, kur visi draudzīgi sadzīvojām. Ženijas tantei pašai bērnu nebija, tādēļ viņa, cik vien spēdama, palīdzēja māsai (manai mammai), kas dzīvoja piecus kilometrus tālāk. Mans brālis Arnolds ir tantes krustdēls, kuram savulaik, kapeiku pie kapeikas likdama, viņa palīdzējusi iegūt labu izglītību Rīgā. Pateicoties tai, Arnolds dzīvē daudz ko sasniedzis un tagad vada lielu uzņēmumu. Nu pienācis brīdis viņam atlīdzināt tantei par labo sirdi,» stāsta simtgadnieces māsas meita Mārīte. Pie mammas un Ženijas tantes uz dzīvi Apšu ielā grasās atgriezties Mārītes meita Dace ar ģimeni. Arī viņai tante ir ļoti mīļš un dārgs cilvēks. «Pēc manas piedzimšanas mamma ātri vien atgriezās darbā, uzticot manis pieskatīšanu tantei. Viņa pavadīja uz skolu un no tās sagaidīja, adīt, šūt, gatavot arī iemācīja. Cik daudz pasaku stāstījusi…» atceras Dace, bet jubilāre žigli metas iebilst: «Jūs jau ar’ manā labā daudz esat darījušas. Zāles gādājušas, pie daktera vedušas, un, ja man Mārītes nebūtu, – tad ir vakars uz ezera,» viņa nogroza galvu.Tantes rokās auklēti arī Daces abi bērni. Aldis atceras, ka bērnībā viņam ļoti nav paticis gulēt diendusu, bet, zinot, ka pirms miedziņa tante stāstīs pasaku, kājas pašas skrējušas uz gultu. «Nezinu, kā viņai tas sanāca, bet katru reizi tante stāstīja citu pasaku – viņa tās izdomāja pati, un es tās ne mūžam neaizmirsīšu,» pārliecināts Aldis. Vāra zupas un vingroTantes rokās iegūlušais spieķītis tādas drošības sajūtas dēļ vien esot, jo kājas pēdējos gados pasāpot biežāk. Taču vēl pirms dažiem gadiem Ženijas tante krustu šķērsu izstaigājusi Tērvetes dabas takas un kāpusi kalnā. Sešos no rīta viņa mostas un jau rosās pa virtuvi. Par brokastīm citiem neesot jāgādā. Īpaši gardas simtgadniecei sanākot zupas, atzīst Mārīte. «Viņa joprojām vingro, guļ pie atvērta loga, gulta arī nav mīkstu pēļu taisīta, bet cieta pamatne pārklāta ar plānu matracīti. Tante jaunībā nekad nav slimojusi, un domāju, ka tieši veselīgais dzīvesveids ir viņas ilgdzīvošanas pamatā,» spriež Mārīte. 17. jūlijā savu mīļo vidū Ženijas tante tortē nopūta simts svecītes, pagalmā uzgrieza danci un nolūkojās sev par godu sarīkotajā svētku salūtā. Uz atvadām simtgadniece braši spieda roku un nosmēja, ka ciemos atkal aicināšot uz 101. dzimšanas dienu.
