Ir jātīra zobi, jābuktē bikses un jāmācās angļu valoda – jaunā laikmeta vajadzību izpratnē ar Latvijas iedzīvotājiem salīdzinoši nesen dalījās kāds premjers, un nevar noliegt, ka šo pamudinājumu vērā ņēmušie ir ieguvēji. Īpaši jau patlaban krīzes laikā, kad ar labu angļu valodu un rūpīgi buktētām biksēm drīzāk tiksi gan pie eksporta līgumiem tepat Latvijā, gan karjeras Īrijā, Anglijā vai Austrālijā.Diemžēl ne vienmēr un ne katram dots paredzēt, kas no apgūtā būs noderīgākais nākamajā posmā. Septiņdesmitajos gados angļu (vai vācu) valoda daudzās specialitātēs tika bez īpašām raizēm ierindota starp studiju priekšmetiem, kam vienkārši «jātiek cauri», bet tagad bez tās vairs neesi darba tirgū konkurētspējīgs. Ar šo atziņu tad nu vari pieteikties valodu kursos, kur kā uz delnas atklājas cilvēka «dabīgā slinkuma» un motivācijas trūkuma rezultāts: pēc teju desmit gadu mācīšanās savās angliskajās vai vāciskajās runas iespējās esi palicis piektklasnieka līmenī. Vai gribi un spēj to mainīt – tas nu paša ziņā, bet pirmā un bērniem atstājamā mācība droši vien ir secinājumā par svešvalodu kā vērtību. «Hello! Mēs esam pirmoreiz Latvijā! Kā jūs skaitāt līdz astoņi? Un tagad, lūdzu, angliski! Un tagad vāciski! Un krieviski? Un franciski…» pa starpām muzicēdams, džeza festivāla publiku aizvadītajā sestdienā Saulkrastos centās iekustināt britu grupas «The James Taylor Quartet» solists. Atsaucīgo klausītāju atbildes uz diviem pēdējiem uzaicinājumiem tomēr sanāca tādas klusinātas, it kā apliecinot mūsu pašreizējo «valodu lietderības skalu». Tikmēr pēc internetā rodamajiem skaitļiem var savai motivācijai veidot arī citu, jo: pasaulē krieviski runā ap 300 miljonu cilvēku, franciski – ap 100 miljonu, vācu valoda ir dzimtā ap 120 miljoniem, spāņu un angļu – ap 400 miljoniem, toties miljardu pārsniedz ķīniešu kā dzimtās valodas lietotāji.
