Sesavas puses amatnieks Dainis Lēgenbergs savu biznesu sāka ar vienu svečturi
Lietus vai saule, ziema vai vasara, bet Daiņa Lēgenberga darbnīcā klusumu nemana. Amatnieks, kādu nesameklēt citur Latvijā un kura zelta rokas uzteic lietuvieši, igauņi, vācieši, holandieši un citi ārzemnieki, ir apbrīnojams darbarūķis. Pēc profesijas Dainis ir kvalificēts metinātājs un savu patieso talantu – darināt oriģinālus un neparasti skaistus koka izstrādājumus – atklājis tikai pusmūžā.Nātru vietā amatnieku darbnīcaJa cilvēkam ir rokas un galvas vietā nav spainis, viņš strādā un cīnās par izdzīvošanu, pārliecināts Dainis Lēgenbergs, kurš deviņdesmito gadu beigās bija spiests nonākt bezdarbnieka statusā. Izmisumā bēgt prom no Latvijas vai lūgties palīdzību no citiem viņam liedzis lepnums. 1998. gadā izvirpojis savu pirmo daudzžuburu svečturi, pasitis to padusē un devies uz Rīgu. Staigājis pa tirgu, darinājumu augstu gaisā izslējis, bet nevienu tas tā arī nav ieinteresējis. Sieva Gaļina jau bijusi gatava mest mieru un doties mājās, kad pie Daiņa pienācis kāds vīrs un stingri noteicis: «Pērku!» Izrādās, vīrs bijis tepat no Ozolniekiem un, izpētījis svečtura kvalitāti, pie Daiņa pasūtījis koka durvis un vēl citas lietas. Meistara svečturi kļuva iecienīti, un nāca pasūtījums pēc pasūtījuma. «Sākumā man nebija ne darbagaldu, ne kārtīgu instrumentu. Kāds draugs ielaida savā darbnīcā un ļāva izmantot virpu. Tā es virpoju, bet sieva lakoja un brauca uz tirgu,» atceras Dainis. Augot pasūtījuma apjomiem, Dainim un Gaļinai bijis jādomā par savas ražotnes atvēršanu. Sesavas pagastā saimniekojis sievas brālis, uz viņa saimniecības zemes atradusies veca lauku māja, ko viņš bija iecerējis nojaukt. Tā kā uzņēmīgie cilvēki vēlējās to pārņemt savās rokās un atjaunot, brālis māju māsai laipni atvēlējis, un 1999. gadā Dainis ar sievu ķērās pie lielajiem tīrīšanas un sakopšanas darbiem. Šodien pussagruvušās, nātrēm apaugušās būves vietā slejas skaista ēka, plešas darbnīca ar teju pussimts darbagaldiem, pagalmā izvietoti lielie darinājumi, kuriem noliktavas telpas ir par šauru, – masīvas šūpoles, dārza mēbeles, koka baļļa, iesākta pirts uz riteņiem. Bez kredītiem un «šikošanas»Kā izbijis metinātājs un elektriķis Dainis konstruējis un izveidojis vairāk nekā pussimts darbagaldu un iekārtu, kas katra pilda savu funkciju, tādēļ praktiski nav lietu un formu, ko amatnieks nespētu dabūt gatavu. «Nekad bankā nevienu kredītu neesmu ņēmis, viss nācis pamazām. Kādu santīmu nopelnu, lieku darbnīcas attīstībā, un tā pamazām tā izaugusi. Citi par pirmo lielo peļņu nopērk smalku mašīnu, lai citiem izrādītos, man joprojām tādas nav, jo nevajag. Labāk naudu izmantoju lietderīgi, jo zinu, cik smagi tā nākusi,» stāsta Dainis, kurš pašlaik ir lielākais kokamatnieks Latvijā. Amatu viņš nekur nav mācījies – tā vienkārši ir sirdslieta, kas labi padodas. «Varu tikai apbrīnot Daiņa uzņēmību, jo sākumā gāja smagi. Tāpēc es ļoti augstu vērtēju cilvēkus, kas paši kaut ko izveidojuši un izcīnījuši – tas ir milzīgs darbs. Jau četros no rīta viņš ceļas un iet uz darbnīcu, staigā un domā. Viss pašu rokām gatavotais ir vīra izdomāts. Savā darbnīcā viņš jūtas laimīgākais cilvēks pasaulē,» par dzīvesbiedru teic Gaļina. Viņai sāp sirds, ka Latvijas tirgus ir piesātināts ar ārzemēs iepirktiem koka izstrādājumiem un cilvēki tiek maldināti, ka tā ir vietējā prece. «Amatnieku saradies ka biezs, bet daudzi ir tīrākie spekulanti. Paskatieties, kādas viņiem rokas – baltas, gludas kā pianistiem, bet īstajiem amatniekiem tās ir raupjas un sastrādātas. Gadatirgos bagātie neiepērkasSieva slavē, ka uz vīru neviens klients nekad nav gaidījis, – ja viņš ko apsolot, noteikti paveicot. Kad Dainis vēl tikai sācis strādāt ar koku, amatnieku sameklējis Ķirsona kungs un jautājis, vai varot viņam pasūtīt 130 koka muciņas. «Kāda runa!» attraucis Dainis, bet, tikai mājās pārbraucis, sācis domāt, kā tādas muciņas lai uzmeistaro. «Nakti negulēšu, bet izdomāšu, kā to dabūt gatavu. Praktiski nevaru nosaukt nevienu lietu, ko nebūtu izvirpojis vai uztaisījis,» aizdomājas Dainis, kurš darbā ar koku atrod arvien jaunus izaicinājumus. Prasmīgais amatnieks savus izstrādājumus parasti ved uz gadatirgiem, piedalās izstādēs, bet ne nu visu preci var aizvest un parādīt, tādēļ daudzi brauc skatīties un izvēlēties uz vietas. «Uz gadatirgiem neiet bagāti cilvēki, tādēļ lielas lietas tajos nepērk. Karotes, sviesta lāpstiņas, cukurtrauki, gaļas dēlīši, ķeblīši, stampiņas un citi sīkumi parasti ir tirgū ejošākā prece,» stāsta Gaļina. Patīkami, ka viņu darbs novērtēts un piedāvāto produkciju cilvēki iecienījuši. Tas arī ir stimuls iesākto turpināt. «Man paveicies, ka darbs ir hobijs. Man nepatīk ceļot vai makšķerēt kā citiem, mans hobijs ir atrasties darbnīcā – tur strādāju un arī atpūšos,» smaida Dainis. Koks silda un nomierinaGarlaicība un vienveidība nav kokamatniecības sabiedrotā, jo pieprasījumu regulē pircējs. Piemēram, vēl pirms pāris gadiem modes lieta bijuši koka statīvi garšvielu trauciņiem, tagad pēc tiem pieprasījuma nav, toties vairāk pērk ķeblīšus. «Ejošākā prece ir un būs koka karotes. Katrā latviešu mājā būtu jābūt vairākām. Koks tīk ēdienam, ir veselīgs cilvēkam, tas silda un nomierina, mājā rada labu auru. Katrs koks ir citāds, ar savu rakstu, un no tā gatavotās lietas atšķiras. Pircējiem tīk osis un ozols, kas krāsu ziņā nav īpaši interesants materiāls. Skaistākās karotes top no plūmes, ļoti interesanta ir sarkanā goba, kļava ir sarkanīga, bet tās viducis krāsojas zaļgans – arī skaistas lietas sanāk,» aizrautīgi stāsta Gaļina. Bieži cilvēki pie amatnieka braucot ar savu koku, piemēram, plūmi, un lūdzot uzmeistarot veselu komplektu – karotes, dēlīšus, sviesta nažus. Citi zvana Dainim un piedāvā materiālu, piemēram, izzāģējuši veco plūmju dārzu – tikai brauc un ņem. Kokmateriāli atceļojuši arī no Pētera Upīša dārza. Gaļina, kura nu jau krietnu laiku skolotājas darbam metusi mieru, ir vīra lielākais atbalsts – viņas pārdošanas spējas ir apbrīnojamas. Gaļina pircējam sīki pastāstīs par katru lietu – no kāda koka, kādā laikā tā tapusi, cik ilgi koks žuvis, ar ko apstrādāts, no kurienes vests materiāls. Brīvdabas muzejā ārzemju amatnieki nepārstāj vien brīnīties par Gaļinas spējām bez liekas uzbāzības tik prasmīgi tirgoties. Dabiskais skaistums ir Daiņa un Gaļinas darinājumu galvenais trumpis.
