Ūdens, ūdens, ūdens… Par ko gan citu var domāt trīsdesmit grādu karstumā, kad veldzei tiek izmantotas pat īslaicīgo lietusgāžu izveidotās lāmas un «minerālīša» plaukti veikalos tukšojas nebijušā ātrumā. «Būtu jauki pasēdēt strūklakas malā,» teic vienā no šādām karstām dienām Raiņa parkā sastaptais ģeogrāfs Raimonds. Viņš esot rīdzinieks, tāpat vien ar velosipēdu braucis cauri un piesēdis atpūsties. Taču vēl deviņdesmito gadu sākumā ģimene dzīvojusi Jelgavā, un Raimonds atceras, kā šeit, parkā, spēlējies. Strūklaka gan jau tad esot bijusi sausa, šodien apraksta «Zemgales Ziņas».
Vai un kad tā darbojusies? Un vai tiešām arī pirms kara Jelgavai kā tolaik ļoti cienījamai pilsētai nebija sava «fontāna»? Ilggadējais LLU Sporta nama direktors un darbinieks Jānis Raģis no savas pirmskara bērnības atceras, ka tolaik strūklakas bijušas «ne viena vien». Visai smuka greznojusies Amatnieku biedrības dārzā (tagadējās Elektrības ielas apkaimē), bijusi arī atpūtas vietā pie restorāna Zorgenfreijā (Vecā ceļa apkaimē) Pārlielupē, privāta atradusies Villa Medem dārzā. Senajos fotottēlos gan redzams, ka veidojumi bijuši visai nelielas formas, un varbūt tieši tāpēc daža cita jelgavnieka bērnības atmiņās šī ūdens plūsma nav atstājusi nekādus nospiedumus.Toties fantastiskas lietas atklājas Zinātniskās bibliotēkas laipni piedāvātajos 1938.gada «Zemgales Balss» eksemplāros. Kā ziņo 19.novembra laikraksts, valsts divdesmitgades svinību vakarā pie pils «ļoti iespaidīgi veidota strūklaka šļāca kuplas ūdens šaltis gandrīz kastaņu alejas augstumā, un krāsainu spuldžu gaismā tās atmirdzēja it kā pasakā: drīz zilas, drīz zaļas, drīz sarkanas, drīz visu krāsu jaukumā». Līdz vēlam vakaram ļaudis klīduši gar pili un, kā spriež aprakstnieks, «laikam rets jelgavnieks būs palicis šo strūklaku neredzējis».Pēckara atjaunošanas laikā pilsētā ierīkotas divas strūklakas māju pagalmā Lielās un Akadēmijas ielas stūrī, kā arī Raiņa parkā. Cik ilgi parka strūklaka pēc ierīkošanas darbojusies, precīzu ziņu nav, toties nākamais ūdens palaišanas brīdis ir fiksēts avīžrakstos – 1987. gadā pēc arhitekta Kaspara Riekstiņa projekta parks rekonstruēts, un tad arī «ūdens kādu laiku tecējis». Vēl viens reanimēšanas mēģinājums bija 1993.gadā, taču dzīvību drīz vien noslāpēja nolauztais uzgalis.Plašāk lasiet «Zemgales Ziņu» 31.jūlija numurā.*Drukātas avīzes saturs pieejams arī portālā zz.lv, ko var atrast sadaļā «Avīze» vai spiežot šeit .*Reģistrējoties portālā, tā konta papildināšana iespējama, spiežot šeit .*Tāpat portālā iespējams abonēt avīzi, par ko sīkāka informācija – šeit .
