«Tā ir tā latviešu divkosība – negribas iebraucējus, jo viņi ir melni un sveši, bet savējos arī negribas taisīt,» tā nesen izteicās demogrāfijas eksperts Ilmārs Mežs. Demogrāfam, protams, taisnība, un, visticamāk, pēc gadiem divdesmit Latvijā strīpām tiks slēgtas ne vien skolas, bet arī bērnudārzi. Ne pārāk iecietīgajiem latviešiem nāksies sarast ar tikpat raibu sabiedrību, kāda jau sen ir lielā daļā vecās Eiropas valstu. Taču ne plika negribēšana vien ir pie vainas – mūsu reģionā arī ekonomiskās situācijas stabilitāte nosaka, vai jaunā ģimene apstāsies pie viena bērna vai laidīs pasaulē otru, kas esot minimālais skaits pilnai paaudžu nomaiņai. Pirms mēneša Labklājības ministrija publiskoja ģimenes politikas pamatnostādnes un nupat publicēja iedzīvotāju aptaujā noskaidroto. Sasāpējusī bērnudārzu problēma, nodokļu atvieglojumu piešķiršana ģimenēm ar vairākiem bērniem, īsāka darba diena vecākiem ar maziem bērniem – tās visas ir lietas, par kurām runāts tiek vismaz gadus desmit, taču reāls darbs nav veikts. Nav bijis ne mazākās iniciatīvas veidot auklīšu dienestu, kāds veiksmīgi darbojas, piemēram, Dānijā, kur, izejot neilgu apmācības kursu, savā mājoklī pašvaldības algota sieviete, visbiežāk pati mazu bērnu mamma, auklē vēl divus trīs mazuļus. Tiek maksāti nodokļi, pašvaldībai nav jāuztur telpas, labi arī vecākiem. Tā vietā Latvijā valsts gadiem pievērusi acis uz tā saucamajiem mājas bērnudārziem, kas faktiski ir nelegāla uzņēmējdarbība bez mazākās atbildības. Šo jomu, tāpat kā nodokļu atlaides, varēja sakārtot jau treknajos gados. Tā vietā tās pašas partijas, kas tagad pretimnākoši uzklausa iedzīvotājus, nolēma maksāt citur neredzētas «māmiņalgas», kas ir risinājums tikai bērna pirmajā dzīves gadā. Ja nevēlamies izbaudīt I.Meža prognozēto realitāti, dzimstības problēma būtu viens no pirmajiem jautājumiem, kas jāuzdod politiķiem pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām.
