Esmu Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, otrās grupas invalīds.
Esmu Latvijas Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, otrās grupas invalīds. Nupat man apritēja 70 gadu. Visu ko esmu savā mūžā piedzīvojis, bet nu ar rūgtumu jāsecina, ka pie ienaidnieka bija labāk nekā tagad, kad par mani «gādā» mana valdība.
Man ar sievu ir 35 kvadrātmetru liels dzīvoklītis, par kuru ziemā jāmaksā apmēram 40 latu. Komunālie maksājumi kļūst arvien dārgāki. Pensija mums par abiem kopā – 108 lati. Tiklīdz kāda palīdzība vajadzīga (vecs cilvēks jau daudz ko vairs pats nevar izdarīt), tā tūliņ par visu jāmaksā. Krievu laikā bija arodbiedrība, kurai varēja lūgt finansiālu atbalstu. Piemēram, tā palīdzēja cilvēkam tikt pie zobu protēzēm. Pensija tolaik man bija 120 rubļu, maize – 12 kapeikas maksāja. Tagad pensija uz pusi mazāka, bet maizes kukulītis – divreiz dārgāks. Biju aizgājis uz Domi vaicāt, vai nevaru saņemt kādu pabalstu protēžu izgatavošanai. Man teica – uztaisi, samaksā, pēc tam 30 procentu no tās summas tev Dome atdos atpakaļ. Bet, ko darīt, ja es nevaru samaksāt? Man bija ietaupījumi, bet, kad nokļuvu slimnīcā un vajadzēja Rīgā mani operēt, visu naudu iztērēju un vēl parādos iekļuvu.
Gāju uz Domi lūgt, lai uzliek ūdens skaitītāju, bet saņēmu atbildi, ka tam vairs neesot līdzekļu. Tikvien tās uzmanības no pašvaldības puses, ka Lāčplēša dienā atceras, pērn pat 10 latu uzdāvināja. Paldies vismaz par to.
Domāju, kā tas nu ir – vai tie mani 70 gadi par velti nodzīvoti? Vai valdība uzskata to par normālu parādību, ka cilvēkiem sirmā vecumā jāiet ubagot vai rakņāties pa mēslu kastēm, ja visu mūžu ir strādāts, nodokļi maksāti. Valdība un Saeimas deputāti rūpējas tikai par sevi. Kamēr tā turpināsies, cilvēkiem valstī nekādas sociālās drošības nebūs.
