No Ventā starp Nīgrandi un Kuldīgu mērcēta bloknota piezīmēm
Aiz muguras palika Saldus ar Jaņa Rozentāla gleznoto baznīcu, palika Novadnieku pagasts ar deviņdesmitajos gados ierīkoto, no sētmalēm izrakto un cienīgi pārapbedīto vācu karavīru kapsētu, palika Ezere un visbeidzot pļaviņa Ventas krastā pretī Nīgrandes baznīcai. Ar auto šis mazliet vairāk par simts kilometriem garais ceļš no Jelgavas ir «viena vīle», bet kā būs, ja divās dienās ar laivu nāksies pievārēt gandrīz septiņdesmit kilometru no Nīgrandes līdz Kuldīgai? Var jautāt: «Kam tas tev vispār ir vajadzīgs?» Taču mūsu ģimenei ir tāda tradīcija reizi vasarā savākties kopā draugu un paziņu lokam (šoreiz bijām sešpadsmit, no tiem septiņi bērni vecumā līdz desmit gadiem) un izbaudīt, cik skaistas ir Latvijas upes un arī cilvēki to krastos. Varbūt tā ir kādas senās dziņas atmodināšana no aizvēsturiskiem laikiem, kad upe bija galvenais ceļš. Venta ir maigākaStellējot kopā saliekamās smailītes, vērojām, kā mutuļaini plūda Venta. Pēc pēdējo nedēļu lietavām, kas gan pilsētās, gan laukos daudziem sagādājušas raizes, ūdens līmenis cēlies. Līdz ar to viena otra krācīte gan izgludinājās, taču straume nesa ātrāk nekā citām reizēm. Vecais Nīgrandes sporta skolotājs Leons Edelmanis, kas ar riteni bija atbraucis uz upi nopeldēties, labu ceļu vēlot, mierinoši piebilda, ka Venta nav tik dziļa, nav tajā tādu atvaru kā Gaujā. Pirms pāris gadiem esam «kuģojuši» Ziemeļkurzemē līvu pusē pa Rindu. Tur no kosmiskā lokatora «Zvaigznīte» līdz Mazirbei upes krastā gaili dziedam nedzirdēsi – nav nevienas apdzīvotas vietas. Pieveicot pirmos kilometrus lejpus Nīgrandes pa Ventu, sajūta bija līdzīga. Upes malā ne laipiņu, ne māju. Ielūkojoties kartē, atklājās, ka šķērsojam taču bijušo padomju rakešu bāzes teritoriju. Pagājuši sešpadsmit gadi, kopš, pateicoties krievu demokrātiem, Krievijas armija no Latvijas ir izvesta, taču neapdzīvotās vietas diemžēl nav kļuvušas apdzīvotākas. Laivojot vēl kādu gabaliņu, kreisajā krastā starp kokiem un krūmiem izspraucās Alšu kaļķu ceplis. Metrus piecpadsmit augsta būve, kas tapusi īsi pirms Pirmā pasaules kara. Kaļķa pulveris tur ražots līdz deviņdesmito gadu saimnieciskajai krīzei, taču patlaban ceplis tuvākai apskatei kļuvis vismaz bērniem nepiemērots vai pat bīstams. Par kaļķu ieguvi kurzemnieki gan lepojas, ka tā pie viņiem sākusies jau 16. gadsimtā – hercogistes laikā. Leģendārais Varkaļu braslsPēcpusdienā piepeši ausīm liekas, ka tuvojas vilciens. Tas gan nevarēja būt, jo līdz Rīgas – Liepājas līnijai vēl bija atlikuši kilometri piecpadsmit. Savādo šalkoņu, ūdenim pret ūdeni sitoties, izraisīja lietus mākonis, kas mūs panāca, virzoties tieši virs upes. Izmirkām un mazliet agrāk, nekā plānots, sākām meklēt naktsmājas. Tā nokļuvām Jaunvarkaļos, kur saimnieko Biruta un Aivars Knopkeni. Pārim ap septiņdesmit, taču vēl aizvien viņi čakli darbojas. Kūtī ir maijā dzimusi gotiņa Purene ar teliņu Briedi, pļavā ganās septiņpadsmitgadīgā ķēvīte Palma (tai gan darbiņa kļuvis pavisam maz), laukā aug kartupeļi un citi dārzeņi. Salīdzinot ūdenstūrista pieredzē gūto, var piebilst, ka pērn Daugavas lokos arī riktīgi lietū izmirkām un vecticībnieku Slutišķu sādžā atradām laipnu saimnieku, kas atļāva mums sasildīties un nopērties savā pirtiņā. Taču kurzemnieku viesmīlība šķiet mazliet citāda. Saimnieks ar savu izpalīgu Sandi ne tikai izkurināja «melno» pirti, bet arī pats sēdās pie atbraucēju galda. Runājām, dziedājām, līdz atklājās, ka esam piestājuši zīmīgā vietā – tieši pie Varkaļu brasla. Vēsturnieki izsprieduši, ka tieši šajā vietā Oskara Kalpaka bataljona vīri 1919. gada 3. martā cēlušies pāri Ventai, lai attīstītu uzbrukumu lieliniekiem. Dažus kilometrus tālāk krustcelēs pie Lēnām šai operācijai par godu 2007. gadā no laukakmeņiem izveidots monuments. Tā sponsors ir «kalpakieša» Paula Blūma dēls, padomju laikos slavenā Saldus rajona kolhoza (centrs Nīgrandē) «Jaunais komunārs» priekšsēdētājs Jānis Blūms. Viņa 1941. gada novembrī Novosibirskā čekas nobendētajam tēvam nav ne kapa, ne arī cita pieminekļa. Saimniece Biruta teic, ka sausākā laikā pa Varkaļu braslu pāri Ventai varot pāriet gumijas zābakos. Taču šoreiz ūdens sniedzās līdz padusēm un straume gāza no kājām. Arī pensionārs Jānis no Lēnu centra, kas piepelnās ar gaileņu lasīšanu, Ventas šķērsošanai tagad izmanto laivu. «Mežābele» gaida pasūtījumusNākamajā rītā tālākais ceļš uz Skrundu gar Lēnu katoļu baznīcu ar divām torņu smailēm un rūpīgi sakopto apkārtni pagāja divarpus stundās. Arī Skrundā jūt sakoptību, tiek siltinātas daudzdzīvokļu mājas. Slavenais restorāns «Mežābele», kura atvēršana saistās ar, šķiet, Raimonda Paula popularitātes sākumu, diemžēl ir pievēries, pēc pasūtījuma notiekot tikai slēgti pasākumi. Skrundā turpat krastmalā iekoduši (veikalā var dabūt arī «Jelgavas maizi»), līdz vakaram aizairējāmies līdz Raņķiem. Ne vienmēr uzreiz veicas ceļā satikt laipnus, atvērtus cilvēkus. Tā arī tovakar vienkārši izcēlāmies krastā atstatu no mājām uz makšķernieku iekopta pleķīša trīssimt metru no mobilā telefona torņa un, kā, vairāk ieskatoties, izrādījās, tikpat tālu arī no Irbes kapsētas. Vasaras skaistākais brīdisKad vakariņu gatavošanai ievajagas ūdeni (mūsu saimnieces – pilsētnieces negrib vārīt upes ūdeni), paņēmis kannu, dodos uz Raņķu centra pusi, kur nonāku līdz vācu lauksaimniecības uzņēmuma «Cohrs grupa Kurzeme» pagalmam. Tajā stāv divi lieli angāri ar lauksaimniecības tehniku. Desmitos vakarā tur satieku jaunu uzņēmīgu vācieti, kurš runā latviski un savā saules piekarsētajā «vagoniņā» – kantorī labprāt piepilda traukus ar ūdeni. Tuvāk neiepazināmies, bet izskatījās, ka tas ir uzņēmuma vadītājs, kurš pirms naktsmiera kopā ar saviem šķirnes suņiem atbraucis pārlūkot ražotni. Viņš stāsta, ka «Cohrs grupa Kurzeme» apstrādājot 1200 hektāru zemes un dodot darbu astoņiem cilvēkiem. Simpātisks ražotnes pagalmā bija bērnu stūrītis ar šūpolēm. Droši vien Raņķos pagaidām bērnudārza nav. Pirms gulētiešanas šķiet, ka pretējā karstā aiz eglēm mūsu nepamanīts atrodas gaišs, taču neparasti kluss viesu nams. Taču drīz vien atklājas, ka tas ir mēness, kurš, pacēlies virs kokiem («Ak, tavu prātu,/Ak, tavu iedomu!» Aspazija), «uzbūvēja» pār upi tiltiņu. Pēc viena otra atzinuma, tas bija skaistākais brīdis šajā vasarā. Jēkabs nebija «zaļš»Nākamajā rītā airējums no Raņķiem līdz Kuldīgai ilga četras stundas. Izkāpām krastā pāris līkumu pirms Ventas rumbas – platākā ūdenskrituma Eiropā. Bērniem plunčāšanās zem dārdošā ūdens bija kas «ideāls», bet, kā var spriest no tūrisma ceļvežiem, Hercogs Jēkabs nav bijis nekāds «zaļais» dabas draugs, jo kopā ar kādu franču inženieri provēja uzspert Ventas rumbu gaisā (kura, protams, traucēja kuģošanai). Taču no pirmajiem spērieniem ieplaisājusi viņa dzimtās Kuldīgas pils. Un tad nu atlika apkārt ūdenskritumam rakt kanālu, kas tāds pussauss stāv vēl šobaltdien.
