Kristaps Vinters pasaules čempionātā izcīnījis astoto vietu, cerības uz augstāku izjauca kritiens
Latviešiem kopumā Dienvidāfrikā gāja lieliski – pirms diviem gadiem izcīnīto pasaules čempiona titulu atguva Māris Štrombergs, junioru konkurencē sudraba medaļu izcīnīja Kristers Lejiņš, bet septītajā vietā ierindojās Kristers Taims; pamatotas cerības uz augstu vietu bija arī šāgada Eiropas čempionam valgundniekam Kristapam Vinteram, kas «Challenge» klasē sešpadsmitgadīgajiem visos braucienos līdz finālam bija finišējis pirmais. Tomēr nejaušība (vai, kā noskaidrojas sarunā ar Kristapu, – sīka neprecizitāte finālbrauciena startā) izspēlēja nelāgu joku – līderis piedzīvoja kritienu, pavērdams durvis uz pasaules čempiona titulu amerikāņu zvaigznei Natanam Padillam.«Daudz darba bija ielikts, gatavojoties šim čempionātam,» sportists atklāj, ka līdzās treniņiem (nu jau gadu tie ir Ivo Lakuča vadībā Valmierā) sevišķu uzmanību prasījusi sāpošā ceļgala problēma, kas ar Olimpiskās vienības fizioterapeita Mareka Osovska padomu pamazām risinās uz labo pusi. «Varētu jau būt arī astotais, ja citi stiprāki, bet šoreiz škrobe par neizbraukto apli.» Kristaps čempionāta mājas lapā atver videofailu, kur redzams nelaimes priekšvēstnesis – starta brīdī mazdrusciņ sašķiebtais priekšējais ritenis, kam seko nākamo notikumu lavīna. «Ja godīgi – sākumu neatceros. Zināju, kas jāizdara, un ar šo domu arī stāvēju startā. Bet paņēmu piecus centimetrus pa labi. Ļurum, ļurum nobraucis starta kalnu, ap desmit centimetru zaudēju, bet pirmā pumpa, likās, sanāca labi, un biju jau līdzsvarā, taču uz otrās aizķēros aiz brazīlieša. Nezinu, varbūt viņš uzleca šķībi…» Šo videofailu Kristaps, šķiet, vēl tīs ne reizi vien, taču, kā liecina mūsu sarunas tonis, – ne lai skumdinātos, bet gatavotos lielajam sportam, kur jāmāk gūt motivāciju arī no zaudējuma.– Nākamgad startēsi jau nopietnajā junioru konkurencē, un izskatās, ka interese par «mazo ritenīti» aug augumā. Vai atceries, kā tā radās?Reiz pēc kāda atpūtas brauciena vecāmamma ar vecotēti atveda man zilu ritenīti. Iesākumam noderēja arī palīgritenīši, lai nenokristu, bet, kad jau iemanījos bez tiem, vairs no braucamā nebiju nost dabūjams. Paņēmu to līdzi, arī ciemodamies pie draugiem, kas bija pārcēlušies uz dzīvi līdzās BMX trasei Jelgavā. Tur, izrādījās, notika treniņš, un, kā stāsta vecāki, es pats esot piegājis pie kluba vadītāja un teicis, ka gribu braukt. Arī riteņa dabūšanas iespējas pats sarunājis, un viņiem atlika vien piekrist. Tas varēja būt 2002. gada vidus. Jau nākamajā sezonā braucu uz Eiropas kausu sacensībām, kur kopvērtējumā savā vecuma grupā sanācu ceturtais labākais. Kauss bija milzīgs, un arī smaids pa visu seju. Tā man tā trofeja joprojām mājās stāv kā iepriecinājums.– Eiropā jau esi divkārtējs čempions, bet Latvijā droši vien – ne saskaitīt?Šķiet, esmu bijis pirmais četrus gadus. Šogad varbūt būs piektais – četrās kārtās, kur piedalījos, esmu bijis pirmais. Piekto izlaidu, jo bijām Dienvidāfrikā.– Vai redzēji arī Štromberga startu? Ko no viņa tu gribētu un vari mācīties?Skaidrs, redzēju. Ko varu mācīties? Viņš ir mierīgs. Vēsu prātu. Nezinu, kam jānotiek, lai viņu izsistu no sliedēm. Vienkāršs pēc dabas, nav izlēcējs. Arī tie plusi, kas ārpus trases, veido labu sportistu. Un, protams, tie, kas trasē, – lēcienu tehnika, starta ātrums, spēks. Pēdējo mēnesi pirms pasaules čempionāta trenējāmies kopā. Tā bija iespēja pasekot viņa darbības sīkākajām niansēm, lai to, ko redzu, censtos pielikt arī sev.– Esi pabeidzis Jelgavas Valsts ģimnāzijas devīto klasi un iestājies desmitajā. Vai tas nozīmē, ka turpināsies braukāšana uz treniņiem Valmierā? Varbūt fakts, ka Jelgavā šoruden būs gatava valmierieša Artūra Matisona vadībā būvētā jaunā trase, var ietekmēt tavus treniņplānus?Saistībā ar braukāšanu uz Valmieru esmu pateicīgs gan vecākiem par atbalstu, gan skolotājiem, kas bija pretimnākoši. Lieliski, ka Jelgavā top jaunais sporta centrs un līmenis aug. Par trasi, kamēr neesmu mēģinājis, nevaru spriest, bet no malas izskatās forša. Mani plāni tomēr saistās ar treneri Ivo Lakuču. Ceru nākamgad tikt olimpiskajā vienībā. Gaidām, kad Māra Štromberga aģentūras paspārnē un Ivo vadībā būs gatavs sporta komplekss un superkrosa trase Rubenē.– Superkross – tas ir ar astoņu metru augsto starta kalnu, kāda Latvijas trasēs pagaidām nav?Jā, un līdz ar to arī citu ātrumu un trases specifiku. Līdz šim vecums man nav ļāvis tādā braukt, bet tagad, pēc pasaules čempionāta, jau skaitos juniors un drīkstēšu. Superkrosā ir vairāki pasaules kausa posmi, un vienā no tiem, Francijā, iespējams, ka šovasar piedalīšos. Ja vien fizioterapeits nebūs citās domās.
