Šodien pulksten 15 Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāj izstādi «Līdzsvars»
Par to, ka šī izstāde būs vairāk nekā interesanta, biju pārliecināts, tiklīdz pagājušajā gadā uzzināju par abu keramiķu sadūšošanos. Viss līdz šim redzētais Jelgavas Mākslinieku biedrības izstādēs to pierādīja. Sašas darbi allaž piesaistījuši ar humoristisku skatījumu uz dzīvi, ar detaļu precizitāti un neatkārtojamu asprātību un oriģinalitāti, spēju nelielā ainiņā atklāt dziļu jēgu. Savukārt Mārītes keramika – līdz šim redzēti galvenokārt trauki – izcēlusies ar izcilu formas izjūtu, izdomas bagātību. Viņas veikums atgādināja par senu dziesmu, kam iedota jauna skaņa. Bet tas, ko ieraudzīju izstādes gatavošanas procesā, pārsteidza, no redzētā elpa aizrāvās un mute no brīnumiem palika vaļā. Jā, es zināju, ka viņi ir darbarūķi, taču tik krāšņu – arī tonāli daudzveidīgu –, tik daudzveidīgu un skaitliski bagātu izstādi nespēju iedomāties. Tātad nebiju viņus līdz galam novērtējis, nespēju paredzēt, uzminēt. Bet tas ir lieliski, ja mākslinieku daiļrade nav paredzama, prognozējama. Tātad mūsu priekšā ir ļoti radoši cilvēki, kurus Jelgava nav pienācīgi novērtējusi.Tā jau gluži nav. Tiesa, tas bija ļoti sen – septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmito pašā sākumā, kad abi ar saviem darbiem veidojuši toreizējā rajona kultūras nama un 1. vidusskolas interjeru. Vēlāk mākslinieki bija aizmirsti, vēl šobaltdien viņus neizmanto, lai iegūtu izcilu panno vai kādu citu dekoratīvu veidojumu. Djačenko ir dzimuši keramiķi – māls un šamots viņu rokās atdzīvojas, pakļaujas un sadzird viņu vissīkākās vēlmes. Pirmā Djačenko darbavieta bija «Latvijas keramika», kurā Saša nostrādāja 25 gadus, sākot no darba pie virpas un beidzot ar eksperimentālo grupu. Mārītes ceļi ātrāk aizveda tālāk, mūža lielāko daļu veltot radošajam darbam «Daiļradē». Arī Saša tur galu galā aizgāja – «Latvijas keramika» kļuva par šauru viņa radošajam garam, no mākslinieka prasīja to, kas viņam padevās gan – nemitīgu standartu radīšana jaunajai produkcijai, taču sirds pie tā nebija piesieta. Sašam padodas salīdzinoši nelielā ainiņā (kā šķiet, varētu arī lielākus darbus taisīt, ja būtu kur izdedzināt), apkārtnē nolūkotajā vai kaut kur izlasītajā, parādīt mūsu dzīves smieklīgo pusi. Viņš tāpat kā visi sadzīvē kreņķējas par politiskajām stulbībām, mākslas darbā šis nīgrums pārtop humoristiskā parafrāzē, kas liek skatītājam vismaz pasmaidīt, ja ne pat skaļi smieties. Izstādē šādu darbu būs atliku likām. Piemēram, visiem zināma Botičelli glezna «Venēras dzimšana». Sašas interpretācijā barokālā Venēra mūsdienu izskatā sēž vannā. Viņš pazobojas arī par sevi. Skatītājs ieraudzīs pašportretu. Un tā bez gala – katrs darbs ir to vērts kārtīgi apskatīt.Savukārt Mārīte aizraujas ar traukiem. Impulsi saskatīti arheoloģiskajos izrakumos, pasaules keramikas krājumos. Tās nav kopijas, bet ļoti personīgas interpretācijas, mūsdienīgotas. Katrs darbs rokām izveidots mālā vai pat šamotā, piedots krāsojums. Ļoti nozīmīgas ir faktūras, to daudzveidība. Māksliniece darina arī skulpturālus veidojumus, bet tie nav humora dziļstrāvoti kā viņas vīra darbos. Lai gan humors jūtams, taču šīs figurālās kompozīcijas ir nopietnākas, tām drīzāk piemīt filosofisks zemteksts.Izstāde ir ļoti vitāla, garīgi piesātināta un uzmundrinoša. Iedvesmo arī tas, ka lielākā daļa darbu ir tikai pēdējā laikā radušies. Ļoti maz būs tādu, kas kādreiz jau redzēti.Mārītes un Aleksandra Djačenko izstāde, tāpat kā savulaik skatītās Ilzes Emses-Grīnbergas, Edvīna Kalnenieka un nesen redzētā Ivandas Spulles-Meieres personālizstāde, apliecina, cik radoši daudzveidīgi un unikāli ir Jelgavas mākslinieki.
