Latvijā ir daudz ģimeņu, kuras ik vasaru noteiktā svētdienā dodas uz kapiem, lai ne vien apraudzītu mīļos, kuru vairs nav starp dzīvajiem, bet arī reizi gadā satiktu attālākus tuviniekus un uzzinātu, kas jauns plašajā radu pulkā. Šajā dienā bērni smilšu pilis ceļ kapos, nevis pie jūras. Kapusvētki ir unikāla, ārzemnieku apbrīnota latviešu kultūras daļa.
Vasaras pilnbriedā arī daba palīdz kapsētās radīt svinīgu noskaņu, gādājot par ziedu bagātību.PieminēšanaBaznīcā beidzies dievkalpojums, un cilvēki dalās pa pulciņiem, lai dotos pie aizgājējiem. Septiņgadīgs zēns, pie kapu kopiņas stāvēdams, čukst tēvam: «Tēti, kāpēc mēs visi te tā stāvam un klusējam?» «Šis ir brīdis, kad mēs katrs atceramies par opi kaut ko labu. Atminies, kā viņš tevi vizināja ar traktoru, kā vakaros rīkojāt smiešanās sacensības, kā no vecmammas atvilktnes čiepāt cukurgraudiņus…» skan atbilde. Puikas sejā iegulst nopietnība – zēns klusē un grimst atmiņās, jaukās un pašās labākajās par savu vecotēvu. Uz kopiņas krāšņi saziedējušas samtenes, vāzēs un traukos sakārtoti piederīgo atnestie ziedi. Interneta vietnē saulriets.lv lasāms, ka kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija, kas radusies 18. gadsimta beigās. Citi avoti min, ka tā dzimusi cara laikos, kad tika ierobežota luteriskās baznīcas darbība. Valdīšana esot aizliegusi luterāņiem baznīcās vākt līdzekļus misijai. Tie nolēmuši apiet šo aizliegumu, rīkojot dievkalpojumus kapsētās. Dzīve šo reliģisko tradīciju apaudzējusi arī ar citu, laicīgu saturu, un neviena vara kapusvētku tradīciju nav spējusi ne iespaidot, ne iznīcināt.Ar alus mucu un «autolavku»Kapusvētki ir atkalredzēšanās iespēja. Bērnības draugi, skolasbiedri, vecās mīlestības – kas tik nesatiekas – kā īstā salidojumā. Cilvēki kapos runā par dzīvi, reti par to, kā būs pēc tās. Pēc «oficiālās» daļas kapsētā svētki bieži vien turpinās ezermalās, birzītēs vai kādu tuvinieku mājās. Mūsu laikos vairs nav tā, kā bija agrāk, kad tie tiešām bija svētki. Uz kapsētas pievārti pat bija atvilkta alus muca un «autolavka» (autoveikals) ar desas luņķiem un citām uzkodām, kā īstos svētkos pienākas. Šodien gan autoveikali kapu tuvumā nav manīti, bet lustēšanās un svētki ar šņabi un uzkodām nav zuduši. Igauņi un ukraiņi «afterpartiju» svin turpat kapsētā «kopā ar mirušajiem», pārstiepjot pār kopiņām improvizētu galdu un izliekot uz tā dzeramo un ēdamo – svētki ejot vaļā uz pilnu klapi. Skats esot iespaidīgs – kapsēta vienos galdos –, žurnālam «In memoriam» stāsta Gundars Āboliņš. Lietuvā – brīvdienaKaimiņi lietuvieši par kapusvētkiem (kapu švente – lietuviešu val.) dēvē to, ko mēs saprotam ar svecīšu vakaru, taču tur tiem ir daudz plašāks mērogs. Katru gadu 1. novembrī, veļu mēneša sākumā, lietuvieši atzīmē Visu svēto dienu. «Lietuvieši ir ļoti ticīga tauta. 1. novembris Lietuvā ir oficiāla brīvdiena, lai cilvēki bez problēmām varētu nokļūt dzimtas kapos un pieminēt aizgājējus. Šajā dienā teju katrā baznīciņā notiek dievkalpojums, bet vakarā, kad satumsis, cilvēki dodas uz kapsētām iedegt sveces, tiek noskaitīta tēvreize. Lielākajās spēlē pūtēju orķestris, runā mācītājs, pie katras kapu kopiņas deg svecītes. Tumsā, kad brauc garām, paveras vienreizēji skaists skats – tūkstošiem uguntiņu,» stāsta Anita, kurai Lietuvā kapos guļ vīra vecāki un citi radinieki. Pēc piemiņas brīža kapsētā parasti visi ciemiņi braucot uz mājām pie kāda no radiniekiem. «Tā ir vienreizēja satikšanās, katram līdzi kāds cienasts, tiek klāts galds. Kūp kartupeļi, saimniece mielasta galdam nokāvusi un nošmorējusi broilerus, saimnieks cienā ar paštaisīto alu. Runājam par dzīvi, jo par nāvi svētkos nedomā, stāstām, kā katram iet, skatāmies fotogrāfijas,» atceras Anita. Zemgalieši kūtrākiKapusvētku tradīcijas esot stabilas visā Latvijā, tikai katrā novadā atšķiras to forma, teic Jelgavas Sv.Annas katedrāles dekāns Aivars Gusevs. «Agrāk aktuāla bija laicīgā mirušo pieminēšana, tagad cilvēki labprāt apmeklē kapusvētku dievkalpojumus. Cilvēkiem ir svarīgi Dievam izlūgties mieru aizgājējiem, caur to arī mieru un stiprinājumu sev. Tā ir laba iespēja pasludināt Dieva vārdu arī tiem, kas dievnamu neapmeklē regulāri. Vidzemē, no kurienes pats nāku, un Latgalē, kur esmu kalpojis ilgāku laiku, kapusvētki ir arī dzimtas pulcēšanās svētki, kuros satiekas paaudžu paaudzes, tuvinieki no Latvijas malu malām un runā ne tikai par pagātni, bet raugās arī uz priekšu – nākotnē,» uzsver A.Gusevs.Katru vasaru dekāns noturot ap 14 kapusvētku dievkalpojumu. Viņa novērojumi liecina, ka Latgalē un Vidzemē cilvēki aktīvāk iesaistās dievkalpojumos ar liturģisko dziedājumu, lūgšanām, vairāk piesaucot personiskos aizlūgumus par aizgājējiem. Zemgalē tas neesot tik izteikti. «Manuprāt, kapusvētki latviešiem ir nepieciešami, jo dievkalpojums notiek tieši kapsētā, kur saplūst trīs laiki – pagātne, tagadne un nākotne. Tā ir sastapšanās ar Dieva klātbūtni ārpus baznīcas, un tās ir vislabākās izjūtas. Tāpēc vien tie ir svētki,» uzskata A.Gusevs. ViedokļiLatgalietis Jāzeps Apšucāns, 63 gadi Agrāk kapusvētki tika svinēti bagātīgāk un saturīgāk, tagad daudziem nav laika, sevišķi jaunie atskrien uz mirkli un atkal šauj prom. Manā jaunībā jau piektdien tēva mājās Rēzeknes rajonā sabrauca radi no malu malām. Sestdien visi kopā devās sakopt kapus – kas jāappļauj, piemineklis jānomazgā, soliņš jānokrāso, smiltiņa jāuzved –, darāmā pietika visiem. Mūsu dzimtas kapi ir lieli, un allaž kapusvētku laikā tur apgrozās daudz tautas, tāpēc netrūka puķu pārdevēju, bija bufete. Atceros, ka padomju gados tā gandrīz bija vienīgā vieta, kur varēja nopirkt saldējumu. Mamma mājās cepa maizi, speķa raušus, papus rūpēja kaut ko «štengrāku». Svētkus svinēt sāka jau sestdien, svētdien gājām uz dievkalpojumu un visi kopā pastāvējām pie kapiņiem. Zemgaliete Laura Greiziņa, 22 gadi Mazotnē kapusvētki man un brālim radīja «traumu». Uz tiem devāmies ar lielām zobu sāpēm, jo bija sabraukušas vecās tantes, ar kurām piespiedu kārtā sasveicinoties bija jābučojas. Tas bija šausmīgi. Kapusvētki man nekad nav asociējušies ar svētkiem, bet drīzāk ar radu salidojumu. Kapus ar mammu parasti sakopjam iepriekšējā vakarā, bet pārējie radi atbrauc kapusvētku svētdienā, noliek puķītes, aizdedz sveces un dodas pie mums. Tā kā mums ir lauku māja, dārzā klājam galdu, katrs paņēmis līdzi groziņu, visu liekam uz galda un sēžam pļāpāt. Tie ir svētki, par ko liecina mana tēta pie mājas izkārtais karogs. Kurzemniece Silva Erba, 45 gadiLaikam esmu netradicionāla. Rituāls «kapusvētki» ir svēts, bet ne manējais. Man kapi ir vecmāmiņas un viņas vecāku atdusas vietas Silaiņos, Ezeres pusē. Kapos ir arī mans onkulis Jānis. Piederu pie tām laimīgajām, kurām vistuvākie savējie vēl ir šajā saulē, un ceru, ka būs vēl ilgi. Mamma ar savām māsām regulāri kapus apmeklē un, kad mani dēli bija mazāki, dažādos veidos ieinteresēja arī viņus uz turieni aizbraukt – apsolot nopirkt ko gardu, iedodot pabraukt ar mašīnu… Es uz kapiem braucu reti. Pēc iekšējās izjūtas. Gadās, kad jūtu tādu nepieciešamību un, kad iespējams, arī ierodos un nolieku sveci, ja dārzā kas zied, arī puķi, bet tas noteikti nav kapusvētkos. Es iztieku ar veli. Uzaicinu veli un parunāju, padalos ar viņu. Visbiežāk apmeklēju tēta un vecāsmātes kapus. Tie ir Dobelē. Tētis aizgāja, kad man bija četri gadi.
