Nesen nopratis, ka viņa dēls nopietni apsver iespēju palikt Latvijā, mans tēvs nolēma atbraukt šurp. Viņš vēlējās pats ieraudzīt to, kas mani šajā valstī tik ļoti saista. Tēta pirmā reakcija, ko daļēji droši vien ietekmēja nogurums pēc 37 stundu ilgā ceļa, man atsauca atmiņā paša pārdomas, kad pirmoreiz ierados Latvijā. Tas bija jautājums – kāpēc vispār te esmu? Braukdams no lidostas uz Jelgavu, tētis tiešām esot sajuties, kā atgriezies pagātnē. Pa ceļam viņš redzēja vecmodīgas lauku saimniecības ar mazattīstītu ražošanu, kā arī tukšus laukus, kuros nav ne labības, ne ganāmpulku. Jelgavā iespaids nebija labāks – padomju laika blokmājas, nepabeigtais RAF stadions un iesāktā daudzstāvu ēka turpat blakus. Negatīvā attieksme nemainījās arī tad, kad viņš centās runāt ar vietējiem, bet pretī saņēma vien neizteiksmīgus skatienus. Tad un nedaudz vēlāk, kad tēvs pajautāja, kāpēc strādāju par algu, kas ir daudzreiz mazāka, nekā es varētu saņemt Jaunzēlandē, arī es sāku pārdomāt iemeslus, kuru dēļ mīlu šo vietu. No visas sirds aizstāvēju Latviju un savu izvēli te dzīvot, tomēr šķita, ka centieni mainīt tēta domas ir bezcerīgi. Taču tad, kad tētis Latvijā bija pavadījis nedēļu, viņš man pašam kļuva par labu iedvesmas avotu. Viņš bijis vietējā tirgū, cepis gaļu ar manas draudzenes vecākiem, braucot uz Daugavpili, vērojis pa vilciena logu lauku ainavu, pavadījis divas naktis manas kādreizējās Daugavpils viesģimenes mājās, peldējies viņu dīķī un karsējies lauku pirtī. Viņa viedoklis ir mainījies. Tētis piedzīvojis, ka drūmās sejas pazūd, kolīdz sper soli cilvēku mājās un viņi dalās visā, kas tiem pieder. Viņš sāka novērtēt dabu tādu, kāda tā ir – daudz kur neskarta un neizskaistināta –, viņš saprata, kāpēc svarīgi doties ārā no pilsētām un to pelēkajām komunistu ēras ēkām. Tēvam Latvija nekad nebūs tik tuva kā man, taču viņa ciemošanās nostiprināja manu mīlestību pret šo zemi un deva idejas, kā to parādīt citiem. Esmu sapratis, ka cilvēkam, kurš atbraucis šurp kā tūrists, Latvija neiepatiksies pēc pāris Vecrīgā pavadītām dienām. Tā ir fotouzņēmuma vērta, taču atmiņā paliks lauki un lauku cilvēki.
