Tas bija milzīgs morāls atbalsts, kas turklāt ļāva no bankrota izsprukt ļoti daudziem zemniekiem – tā pēc divu gadu pieredzes tikko slaukta piena tirgošanā saka lopkopji. Taču nu situācija mainījusies, piena pārstrādātāji atkal uz pusi palielinājuši iepirkuma cenas, tādēļ tiešās tirdzniecības nišā palikuši vien mazie un vidējie lopkopji.
Visu nosaka cena, atzīst Lauku konsultāciju un izglītības centra Lopkopības nodaļas pārstāvis Dainis Arbidāns. Tieši pirms gada pērnajā vasarā kombināti lielajām 400 govju saimniecībām par nodoto piena kilogramu maksāja 10 – 12 santīmu, bet tagad cena dubultojusies, sasniedzot 18 – 21 santīmu. Tā kā lielās saimniecības apvienojušās kooperatīvos, kuru skaits Latvijā izaudzis līdz pieciem sešiem, kopīgi tās ar lielo piena apjomu un stabili augsto slaukuma kvalitāti spēj diktēt iepirkuma cenu. Tādēļ vairāku simtu govju ganāmpulku saimnieki, kas vēl pirms gada bija sastopami daudzdzīvokļu namu pagalmos, nu atkal atsākuši sadarbību ar piena pārstrādātājiem.Tirgotāju kļūst mazākPārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dienvidzemgales pārvaldes vadītāja vietniece Ineta Kupča gan teic, ka svaigpiena tirgotāju skaits Zemgalē pēdējo divu gadu laikā ir nemainīgs – aptuveni 40 zemnieku pienu realizē paši. Taču tendence rāda, ka no šā skaita atsijājas lielie zemnieki, kas tiešās tirdzniecības kvotas maina atpakaļ pret piegādes kvotām. Savukārt viņu vietā nāk mazie lopkopji, kas tur līdz 10 govīm. To, ka svaigpiena tirgotāju skaits šovasar krities pat vairāk nekā uz pusi, apliecina lopkopības saimniecības «Pilslejas» īpašnieks un biedrības «Zemnieku saeima» valdes loceklis Uldis Krievārs. Taču ne tik ļoti mazinājies pārdotā piena apjoms. Kaut gan ir liela ganāmpulka saimnieks, arī viņš pirms diviem gadiem tikko slaukto pienu veda tieši pie pircēja. «Kad iepirkuma cena nokritās uz pusi, tiešā tirdzniecība bija liels ieguvums,» saka zemnieks. Viņš tāpat kā daudzi citi lopkopji tā darījuši piespiedu kārtā. Iemesls bija ne tikai uz pusi samazinātā maksa par svaigpienu, bet arī maksājumu kavēšanās – ierastā mēneša vietā kombināti norēķinājās pēc 45 dienām un pat vēlāk. «Toreiz tās bija negulētas naktis, milzīgi ieguldījumi, lai varētu pienu realizēt pats, tomēr tas nodrošināja apgrozījumu,» atceras U.Krievārs. Tagad daudzi zemnieki tā arī saka – ja ne tiešās tirdzniecības, viņu saimniecību vairs nebūtu. Kas pārdzīvoja krīzi, dzīvo stabili Tagad U.Krievārs vada kooperatīvu «Trikāta KS», kas nu jau apvieno ap 250 zemnieku un pienu realizē kombinātam. Tiešā tirdzniecība vairs nebija izdevīga, jo, strādājot šajā nišā, lopkopji nevarēja pilnvērtīgi vadīt savas saimniecības. Tādējādi krities izslaukums, un 1000 latu peļņai, kas iegūta tiešajā tirdzniecībā, pretī stājušies 1500 latu zaudējumi izslaukuma mazināšanās dēļ. Turklāt kāpusi iepirkuma cena, tādēļ lielie lopkopji atkal sadarbojas ar kombinātiem. Vēl nav atgūti pirmskrīzes tempi, taču situācija ir stabila, vērtē D.Arbidāns. Ekonomikas kritumu neizjuta un tagad var attīstīties tie, kam nav finanšu saistību bankās. Savukārt daļa mazo ražotāju nonīkuši, bet palikušie «eksistē un arī nemaz tik slikti nedzīvo». Palikuši mazie, traucē pelēkā zona«Toreiz tā bija zināma veida politiskā eiforija – pilsētnieki atbalstīja grūtībās nonākušos zemniekus,» D.Arbidāns teic, ka tagad šī eiforija mazinājusies. Arī U.Krievārs slavē pircējus, kas 20 gadu laikā nebija aizmirsuši, «kā garšo tikko slaukts piens un kā ar to rīkoties». To pierāda PVD pārstāves I.Kupčas teiktais, ka pēdējo divu gadu laikā tā arī nav atklājušies būtiski pārkāpumi. «Pirms diviem gadiem atrāvām vaļā slūžas – cilvēki saprata, ka svaigpiens ir garšīgs un smaržīgs produkts,» saka U.Krievārs. Šis ir arī galvenais iemesls, kādēļ iedzīvotāji aizvien pērk pienu tieši no zemniekiem. Daudziem izdevies šajā laikā iegūt pastāvīgus klientus, kas noteiktā laikā atkal gaida ne tikai pienu, bet arī biezpienu un sieru. Tipiski klienti esot ģimenes ar maziem bērniem un veci cilvēki, kas grib dabisku produktu.Lopkopji vērtē, ka nu pienācis laiks šo jomu sakārtot, izskaužot pelēko jeb nodokļu nemaksātāju zonu. Ar tādiem, kas izsprūk no 21 procenta nodokļa maksāšanas, godīgajiem zemniekiem konkurēt grūti. Esot arī veiklas peļņas kārotāji, kas par zemu cenu iepērk pienu no dažādiem zemniekiem un tad to realizē tirgū it kā no savas saimniecības. Tādi noteiktu kvalitāti noturēt nespēj, ar laiku zaudē klientus, taču pirms tam spēj sagandēt iespaidu par visiem zemniekiem.
