Ja sadalītu visas pasaules bēdas, nelaimes un nebūšanas atomos, esmu pārliecināta – to struktūrā atklātos kāda būtiska elementa trūkums, kas gala rezultātā liek lietām izpausties dzēlīgā destruktīvismā. Bez šīs sastāvdaļas «dūmo krāsnis un maizi negriež nazis ass», visskaistākie vārdi uz pasaules kļūst par trulu, «šķindošiem zvārguļiem» līdzīgu skaņu, bērni izaug ar tukšuma pēdas nospiedumu sejā, irst attiecības un pat nīkuļo vislabāko mēslojumu saņēmušie augi.Tomēr vēl daudzi jo daudzi līdz atomiem nemaz netiek vai necenšas tikt. Citādi sen būtu atzinuši Ziedoņa «Bez mīlestības nedzīvojiet. Bez mīlestības viss ir mazs». Tā vietā viņi pielūdz naudu, varu un veiksmi kā vienīgo ēsmu, uz kuras ķeras laime, it kā tā būtu atbilde kliedzošajām pasaules un personīgajām vajadzībām. Taču laime ir plika taureņu lidojuma izjūta pakrūtē, ko lielie vēji vienā acumirklī spēj pagriezt pretējā virzienā. Te tā ir, un te tās nav, kas gan ļaudīm tādēļ neliek mācīties un meklēt stabilo. Atkal un atkal viņi tver tauriņu ķeramo tīklu, uz īsu brīdi ļaujas eiforijai un paliek tukši…Arī mīlestība ir taureņu lidojums pakrūtē, kāds teiktu, mēģinot preperēt iemīlēšanās stadijas dabu. O, jā! Šī izjūta ir tik maģiska un trausla, ka dzejnieki gadsimtiem ilgi to uztvēruši par teju vienīgo vilni, uz kura iespējams sērfot, un raudājuši, kad tas noplacis. Tomēr mīlestības būtība, ticu, ir pamatos nesatricināma, stabila un mūžīga, jo pats Dievs to pasludinājis par savu īpašvārdu. Tikai ar mīlestības atrašanu un ieraudzīšanu mums ir problēma, jo skatāmies ačgārni, gaidot, no kuras puses tā iekritīs tieši klēpī. Taču tā nāk pavisam pa citu ceļu citādi ģērbta ar citu līgumu somā, kurš paredz attiecīgu rīcību, lai saņemtu tās nenovērtējamās dāvanas. Apustulis Pāvils vēstules korintiešiem slavenajā 13. nodaļā, piemēram, raksturo, ka mīlestība ir lēnprātīga, tā nemeklē savu labumu, nepiemin ļaunu. Tā apklāj visu, tic visu, cer visu un panes visu. Vai vispār ir cilvēka spēkos to paveikt, kā dabā kā ar cirvi iecirstas pretī sitošas reakcijas, ja viņu aizskar, pazemo un sit. Tomēr – kurš teica, ka jāmeklē cilvēka spēks?
