Izdevies tas, kam nekādas garantijas nebija
Ceturtdienas pēcpusdienā pa Višķu ceļu nonācām Aglonā. Ceļa līkumā iztālēm ieraugot Latvijas katoļu īpašās svētnīcas torņus, pārņēma sajūta, ka, pārvarot grūtības, izdevies tas, kam nekādas garantijas taču nebija. Apkampāmies un spiedām rokas turpat pie ceļa zīmes – Aglona. Tālāk ceļš uz baziliku pie dievmātes. Virs tās zeltītā tēla atveidots Dievs veca vīra izskatā, vēl augstāk pie pašiem griestiem balodis, kas simbolizē Svēto garu. Zem dievmātes tēla apzeltītā metāla reljefā iezīmētas sirdis, rokas, kājas, kas ir kā pateicības zīme par ticības spēkā dziedinātajām vainām un slimībām. Gaidot rindu, lai pieietu pie dievmātes (svētkiem pieņemoties plašumā, rinda izstiepjas vairāku simtu metru garumā), priekštelpā varēja apskatīt visu apmēram piecsimt dažādu konfesiju Latvijas dievnamu fotogrāfijas un Latvijas karti, kurā ar punktiņiem iezīmēta to atrašanās vieta. Latgalē šo punktiņu krietni vairāk. Ik pēc brīža ienāca grupas no Jēkabpils, Rīgas, arī Talsiem, Liepājas un citām vietām. Svētceļnieku plūsma pieņēmās spēkā vakar. Tika skaitītas lūgšanas, dziedātas dziesmas, nesti ne tikai Latvijas, bet arī Polijas un Itālijas karogi. Krāslavas jauniešiem bija pat vienādi T krekli ar Sv.Marijas attēlu uz krūtīm. Lai ceļš būtu garāksMūsu beidzamais – vienpadsmitais 18 kilometru garais – posms no Višķiem līdz Aglonai bija pats īsākais. Pat celšanās tika nolikta stundu vēlāk – pulksten 7. Tomēr divām jaunietēm, kas bez kavēšanās bija pārvarējušas iepriekšējos, vietām pat divreiz garākus gabalus, vajadzēja sniegt palīdzību pārkaršanas un deguna asiņošanas dēļ. Līkumainais grantētais ceļš vijās augšā un lejā, prasīja spēkus. Skati ar ezeriem gan gleznaini. Apstājāmies kādās mājās, kur ar vairāku hektāru platībā izpļautiem mauriņiem bija ierīkots viesu nams. Tajā manīja vienu jaunāku auto, kas varēja piederēt gan saimniekam, gan atpūtniekam. Cilvēkus neredzēja. Priekšpēdējā apstāšanās bija pie mājām ar 1908. gadā uzcelto krucifiksu ceļmalā. «Latgalē tā pieņemts. Cilvēks iet pa ceļu, ierauga krustu – noskaita lūgšanu. Līdz ar to stipra bija ticība, pārliecība, uzticība,» stāsta mūsu grupas lepnums septiņdesmit trīs gadus vecais Vladislavs Šabļinskis. Viņš ir latgalietis, ilgāku laiku bijis inženieris Ilūkstē, taču beidzamos piecus gadus dzīvo pie meitas Ērgļos, kur palīdz auklēt mazbērnus. Jelgava, no kuras viņš sāka gājienu, vīram esot tuva arī tādēļ, ka no tās nāk vedekla. Kristīgajā, īpaši katoļu baznīcā V.Šabļinskis redz balstu humānismam, kura revolūciju un okupāciju pārpilnajā Latvijas vēsturē ir traģiski pietrūcis. «Latgalieši ir ticīgāki, un, iespējams, tādēļ 1905. – 1907. gada revolūcijā šajā novadā nodedzināts krietni mazāk muižu nekā Kurzemes un Vidzemes guberņās,» spriež sirmais un apbrīnojami izturīgais, viedais vīrs.Bullēni, kurpnieks, krūze ar akas ūdeni… Gan Aknīstē, gan Kurmenē, gan Neretā, gan arī Ilūkstē, vakarā ienākot mūsu svētceļnieku grupai, aizkustinoši skanēja baznīcu zvani. Ilūkstē jau trīs gadus kalpojošais poļu garīdznieks Kšistovs Husaks savā uzrunā aicināja ievērot ceļa iespaidus. Tās, viņaprāt, esot Dieva zīmes, kam vajadzētu likt padomāt. Kādas domas gan lai izraisa pieci divgadīgi brūni bullēni, kas Subates – Ilūkstes ceļa malā ganībās gar grāvi smieklīgi metrus piecdesmit lēkšoja līdzi svētceļnieku kolonnai? Pirmajā brīdī šķiet, ka neko īpašu. Taču, ja padomā, var priecāties, ka attīstās lopkopība. Protams, tādus labības laukus kā starp Jelgavu un Bausku Sēlijā un Latgalē neredzēt, tomēr arī citviet lauki attīstās. Eglainē, pirmās latviešu grāmatas izdevēja Gotfrīda Stendera dzīves un atdusas vietā, skolotāja, kas pie luterāņu baznīcas cienāja svētceļniekus ar gurķiem, stāstīja par pagājušajā nedēļā iecelto jauno Latvijas katoļu arhibīskapu Zbigņevu Stankēviču. Viņš tur beidzis pamatskolu un pērn bijis arī uz absolventu salidojumu. Viņš ir no vietējiem poļiem. Taču, kā skaidro V.Šabļinskis, beidzamajā laikā starp Latvijas katoļu garīdzniekiem retums neesot arī Polijas poļi, jo starp latviešiem uz priesterību aicināto jaunekļu pietrūkstot.Vasiļovā – vienā no Raiņa dzīvesvietām bērnībā – man kāds vīrs, kas 15. augustā solījās būt Aglonā, saudzīgi ar krūzi aplēja galvu ar akas ūdeni. Ceļā nedrīkst pārmērīgi laistīties – citādi ar mitrām biksēm var ierīvēt jēlumus. Vakara krēslā pustumšajā Subatē meklējot internetu, satiku baskājainu kurpnieku, pēc reliģiskajiem uzskatiem, tā saucamo harizmātiķi. Viņš ne tikai atrada iespēju nosūtīt vēstuli interneta tīklā, bet arī kā pie svētdienas uzdāvināja savu darbu, salabojot kurpes. Pats viņš strādājot mežā, bet Subates apavu fabrikā, kur agrāk strādājuši simti, tagad esot darbs kādiem trīsdesmit. Tādu jelgavnieka ikdienai neparastu epizožu vai varbūt Dieva zīmju svētceļojumā bija bagātīgi daudz. Neviens jau nevar noteikt, kāds būtu tas pilnīgākais ceļš, meklējot Dievu un dzīves ideālus, taču ir skaisti, ja šajā ceļā satiec cilvēkus šā vārda labākajā nozīmē.
