Vidējais kino skatītājs Latvijā joprojām ir tīnis un arī ģimenes auditorija, taču pamazām veidojas arī jauna paaudze, kas interesējas un grib uzzināt vairāk par nekomerciālo kino un kino klasiku.
To intervijā aģentūrai BNS pastāstīja kinokritiķe Dita Rietuma.Viņa atzina, ka kopumā Latvijas vidējais kino apmeklētājs un viņa intereses ne ar ko īpaši neatšķiras no kino skatītājiem citās valstīs. Tas skaidrojams ar to, ka “lielās kino fabrikas un viņu aģenti, kādi ir lielie multipleksi arī Rīgā, strādā uz vidējo, ne pārāk par pasauli norūpējušos, bet varbūt tieši otrādi – pēc klajas izklaides alkstošo – skatītāju”.”Pamatmasa, protams, ir tīnis ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā ir varbūt arī ģimenes auditorija, kas izpaužas trīsdimensiju filmu un animācijas filmu piedāvājumā. Varbūt tas nemaz nav slikti, jo amerikāņu filmu repertuārs vismaz pārliecina ar profesionalitāti. Tā ir tāda labi nostrādāta rotaļlieta, tur nav morāli ētisko problēmu, kas nenoliedzami ir dažādās citās tīņu auditorijai orientētās filmās – šausmenēs, vulgārās komēdijās un citās,” norādīja kinokritiķe.”Tā labā ziņa ir tā, ka tomēr brīdī, kad popkorna ir par daudz, ir parādījusies pilnīgi jauna paaudze, kas meklē veidus, kā uzzināt kaut ko vairāk par citādu kino. Tie ir divdesmitgadnieki, vecāko klašu skolēni, studenti, kas varbūt studē ko pilnīgi citu, bet grib uzzināt kaut ko vēl. Tie ir arī vecāki cilvēki, interesentu auditorija,” paskaidroja Rietuma.Šiem interesentiem ir iespējas apmeklēt dažādus kino lektorijus, kas, piemēram, pagājušajā gadā tika organizēti salīdzinoši bieži. “Protams, šie lektoriji nepulcina tūkstošus, bet tie pulcina vairākus desmitus un lielākie simtus, kāds, piemēram, bija kino “Rīgā” “Tas, ko tu nedrīksti nezināt”,” minēja jomas pārstāve.Viņasprāt, tas, ka cilvēku interese ir aizvien vairāk jūtama, ir tiešām laba ziņa, jo vēl pirms pieciem gadiem šāda tendence nebija tik izteikta. “Droši vien, ka ir notikusi paaudžu nomaiņa, kas nav izauguši ar “Arsenālu”, kam būtībā var visu sākt stāstīt no jauna, jo viņi par to nezina,” pārdomās dalījās kinokritiķe.Arī viņa kopā ar domubiedriem pērn nodibinājusi “Kinoskolu”, kura nodarbojas ar šādu lektoriju, kā arī kursu saistībā ar aktiermeistarību un filmu veidošanu organizēšanu un par kuras piedāvājumu interese bijusi salīdzinoši liela.”Būtībā tas [“Kinoskola”] it kā teorētiski varētu ietilpt šajā lektoriju kustībā, kas ir aptvērusi vismaz Rīgu, ja ne visu Latviju. Bet iemesls, kāpēc mēs ar režisori un aktrisi Ināru Slucku pēc daudzu gadu runāšanas nonācām pie šāda koncepta, ir tas, ka Latvijā nav izkopta interešu izglītība,” klāstīja Rietuma. “Kinoskolā” nekādā ziņā netiek gatavoti profesionāļi, bet tiek piedāvāta profesionāli veidota interešu izglītība, kurā cilvēks var attīstīt savas intereses, talantus un kaut ko vairāk uzzināt par režiju vai aktiermākslu. Plānots, ka praktisko iemaņu apguves iespējas vēl tiks paplašinātas. Tomēr, ja cilvēks ir ieinteresēts un vēlas darbošanos kādā no šīm jomām attīstīt profesionāli, viņam vienalga jāmeklē augstskola.”Mēs neesam augstskola, mēs varbūt kādreiz gribētu būt, bet līdz tam ir tāls ceļš ejams. Mums tie mērķi vienkārši nav tik ambiciozi – mēs neko negatavojam, mēs nevienam neko nesolām. Mēs vienkārši palīdzam saprast cilvēkam, kas tas ir, un tad meklēt augstskolu, kurā viņi var strādāt un mācīties tālāk,” uzsvēra Rietuma un norādīja, ka pirmā gada absolventu tālākās gaitas arī liecina – tas tiešām izdodas. Proti, no jauniešiem, kas pērn apmeklējuši “Kinoskolu”, vairāki iestājušies Lielbritānijas augstskolās, bet viena meitene – Baltijas mediju skolā Tallinā, kur saņēmusi arī vienu no divām Latvijas pārstāvjiem paredzētajām stipendijām.”Šie cilvēki ir ārkārtīgi mērķtiecīgi, viņi zina, ka viņus tas interesē, viņi to izmanto ļoti racionāli kā nākamo pakāpi,” atzina kinokritiķe un piebilda, ka interešu izglītība Latvijā vispār ir slikti attīstīta un pietrūkst arī citās jomās.”Protams, ir kori, ir mākslinieciskā pašdarbība, tā arī ir interešu izglītība. Bet kas attiecas uz interešu izglītību jomās, kas saistītas ar tā dēvētajām radošajām industrijām – vienalga, vai tās ir operatoru, mākslas kritiķu vai aktieru mākslas iemaņas -, tā ir ļoti vārgi attīstīta,” sacīja Rietuma.Viņasprāt, viens no iemesliem šādai situācijai ir tas, ka ir ļoti grūti šiem mērķiem iegūt finansiālu atbalstu. “Pēc mūsu pieredzes – mēs esam daudz rakstījuši šajā gadā projektus, piemēram, Sabiedrības integrācijas fondam, – kino tas izklausās pārāk komerciāli, smalki, iespējams, snobiski un uz drūmo realitāti it kā neattiecas. Nerunājot par to, ka būtībā mērķauditorija tomēr ir jaunieši, kuri kaut ko meklē, kuriem vajadzētu fokusēties uz kaut ko jēdzīgu, nevis staipīties pa ielām,” norādīja kinokritiķe.”Tā problēma ir, ka neviens ar to nenodarbojas. Par to ir daudz runāts iepriekšējās kultūras ministres laikā, bet līdz finansiālam atbalstam un reālai palīdzībai tiem trakajiem, kas ar to mēģina nodarboties, nav nonācis. Atšķirībā, piemēram, no Ziemeļvalstīm, kur interešu izglītība ir tikpat nopietna kā jebkura profesionālā vai augstākā izglītība,” vēl piebilda Rietuma, atgādinot arī par mūžizglītību, kas nozīmē, ka “viss, par ko šeit ir stāsts, neaprobežojas ar sevi meklējošu jaunieti, bet attiecas arī uz cilvēku, kuram varbūt ir četrdesmit un viņš grib iemācīties profesionāli samontēt savu filmiņu vai kaut kā izpausties, apgūt jaunas iemaņas”.”Sākotnēji varbūt tas ir hobiju un talantu izkopšanas līmenī, bet kāpēc gan lai tas nekļūtu arī par impulsu kaut kam profesionālam? Par šīm tēmām ārkārtīgi daudz mīl skaisti runāt, bet, ja reāli meklē atbalstu, to ir teju neiespējami saņemt,” atzina Rietuma.
