Atsaucoties uz 12. augustā publicēto Evitas Puriņas bezkaislīgo rakstu «Novads kavējas pildīt spriedumu», gribētu izteikt novada pašvaldībā strādājoša cilvēka domas.Kalnciemnieki noteikti būs nodomājuši savu teritorijas izaugsmi virzīt gar Lielupes kreiso krastu Jelgavas virzienā, par ko var tikai priecāties.Bet, tā kā Jelgavas novada budžetā kapsētas ierīkošana nav primārais, būtu saprātīgi apdomāt iespējas, ko var nodrošināt Peitiņu kapsēta kaimiņu Valgundes pagastā. Viens jautājuma aspekts ir neprognozējama iedzīvotāju izvēle, kas pašreiz pašvaldības vadītājus nostādījusi slikto lomā. Bet Peitiņu kapu teritorija līdzekļu iespēju robežās ir sakopta, lai varētu veikt jaunus apbedījumus. Tā ka teikt, ka nekas nav darīts, būtu maldināt cilvēkus. Nostrādā pūļa psihozes princips – kur tiek apbedīti radi, tur kaimiņi vēl piebiedrojas. Un tā Kalnciema kapsētā, kas ir tuvāk par Peitiņu kapsētu, tiek apglabāti apmēram 85 procenti Kalnciema teritorijā dzīvojušo. Kalnciemam pašam nav nevienas kapsētas, bet tas nav slikti. Pirms novadu apvienošanas devāmies gājienā un likām svecītes uz Kalnciema tilta pāri Lielupei, izrādot vēlmi draudzēties, solidarizēties un citam citu atbalstīt. Bet vēlme atbalstīt Peitiņu kapsētas paplašināšanu neīstenojās. Pie visām ekonomiskām un politiskām jukām, novadu reformām zuda arī vēlme pašvaldībai darboties sabiedriskā jomā – par apbedīšanu. Tas ar kapsētas noteikumu palīdzību kļuvis par katra paša izvēli. Bet zemes jautājumu jau nevar izlemt indivīds viens. Agri vai vēlu pašreizējā Kalnciema kapsēta būs pilna. Arī Tīreļu ciemata iedzīvotāji kurn par apdraudējumu palikt bez kapa vietām.Man personīgi jau uzrakstīja nopratināšanas protokolu, piesolīja trīs gadus cietumā par «uz celiņa veiktu apbedījumu» – dzimtas kapu daļā. Tagad notiek cīņa par metru desmitdaļām un kapu noteikumu ievērošanu, kur to nav nemaz iespējams izdarīt. Un nu veselus 10 hektārus Augstākās tiesas senāts tā viegli atvēl saimniekošanai. Bet pašvaldības paliek kā tādi muļķi, kas neko nezina, negrib un nevar. Visu cieņu likumiem, bet toreiz bija cita situācija. Tāpat kā pašreiz, kad augstā gruntsūdeņu un lietusūdeņu līmeņa dēļ arī Kalnciema kapos nevar veikt drošus (no nelaiķu nesēju viedokļa) apbedījumus. Citus gadus tādas problēmas varbūt nemaz nebūs. Ir tomēr smieklīgi, ka plūdu komisija visādus aspektus aprēķināja, bet nemaz nenolēma, kur rakt mironi, ja jaunajā kapu zonā Kalnciema kapos ir «viens ūdens». Pat Pirmā pasaules kara vācu kapu teritorija ir svētāka Indijas govs par dzīvajiem un drošu viņu darbu. Tos, kuri strādā kapos, vairs netur par vērā ņemamiem. Pat apbedījumu joslas tiek tik cieši sablīvētas, ka ienest nelaiķi drīz vajadzēs ar barjerskrējēju iemaņām apveltītiem speciālistiem. Tematiskajās avīzītēs par kapu kopšanas tēmām visur redzami plašumi un cenas kā pie citplanētiešiem. Tur cilvēki sevi ciena un ir ar augstu pašvērtējumu. Ar cenrādi uz katru speciālistu darbību. Bet, pašvaldībai nolemjot, ka kapi paliek katra paša kopšanai, tā sistēma būs nodota iznīcībai. Tagad kratās vaļā no grūtībām, bet pēcāk bļaus, ko neredzēja, ko neskatījās, ko par sevi nedomāja ilgtermiņā.Bez tam iesaku atrādīt un pieteikt nodomu apbedījumus, jo neviens jelgavnieks vai citas pilsētas iedzīvotājs neko nemanto. Jālasa noteikumi, kas uzlaboti būs pēc kādiem diviem mēnešiem. Viss notiek likumā paredzētajā kārtībā. Draudzīga biedrošanās ar kaimiņieni, dzīvai esot, nedod tiesības tikt noraktai blakus.
