Pēc aizejošās Latvijas katoļu baznīcas galvas kardināla Jāņa Pujata sprediķa 15. augusta dievkalpojumā Aglonā netrūka dusmu zibeņu. Ar atmodas līdera auru apdvestais garīdznieks, kas Latvijas katoļu baznīcu vadījis deviņpadsmit gadu un nākamajā nedēļā vadības grožus nodos jaunajam Rīgas arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam, lika manīt, ka priekšvēlēšanu laiks paver labu izdevību skolās ieviest obligāto Bībeles mācību. J.Pujats uzsvēra, ka visas tradicionālās konfesijas ir vienojušās – kauna lieta, ka Latvijā kā kristīgā Eiropas valstī jaunieši pienācīgi nezina šo pasaulē visvairāk izdoto un tulkoto grāmatu, bez kuras grūti būtu iedomāties Rietumu civilizāciju. Pēc viņa aplēsēm, vajadzīgo deputātu balsu skaitu šā jauninājuma ieviešanai varētu savākt vēl vecajā 9. Saeimā.Lai ieviestu izmaiņas skolu programmās, protams, ar svētrunu Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā ir par maz. Problēma prasa izvērstu, detalizētu diskusiju, finanses, izmaiņas skolēnu noslogojumā. Jelgavas Kristīgās mācības skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Ritma Tautere domā, ka J.Pujats, nākot klajā ar savu iniciatīvu, domājis, ka turpmāk visiem skolēniem vajadzētu mācīties kristīgo ētiku. Līdz šim tas pirmajās trīs klasēs bija izvēles priekšmets. Jelgavā divas trešdaļas vecāku tā vietā saviem bērniem izvēlējušies parasto ētiku – bez kristīgās ievirzes. Vai Bībeli spēj pienācīgi izprast septiņus, astoņus, deviņus gadus veci bērni? Vai kardināls J.Pujats savos garīgajos centienos pārāk cieši pietuvojies priekšvēlēšanu laikā arvien aktīvākajiem politiskajiem spēkiem? Jautājumu pagaidām ir vairāk nekā atbilžu. Liekot Bībeles mācīšanas ideju sabiedrības priekšā, cienījamam kardinālam būtu jāatzīst, ka viņa auditorija ir daudz plašāka nekā ticīgo, baznīcai uzticīgo cilvēku tūkstoši Aglonā. Un tādas sarunas, šķiet, prasa vairāk mīlestības, tolerances un mazāk kategorisku nostādņu.
