Pirms pāris dienām viens no copes biedriem aicināja piebiedroties ceļā uz līdaku copi Engures ezerā. Nosmaidīju un solīdi atteicos, jo karstumā meklēt līdakas šķita pilnīgs bezprāts. Protams, kaut ko jau noķertu, bet diez vai kas vairāk par pāris zemmēriem seklajā Engures ezerā būtu izvelkams. Taču es kļūdījos! Divatā no aptuveni pulksten septiņiem vakarā līdz tumsiņai vīri noķēra trīs līdakas ap trīs kilogramu svarā, vēl pārīti starp 1,5 un 2,5 kilogramiem, dažām izdevās uz āķa tā kārtīgi «neuzsēsties». Visa darbība risinājās pa zāļu apkaimi ar gumijas zivtiņām un pretzāļu džiggalvām ar minimālu svaru. Tā ka gluži tā vis nav, ka plēsoņas dusētu. Tas pats attiecas uz asaru copi jūrā. Vienīgā problēma ir atrast, kur tie attiecīgajā brīdī mājo, un ļoti bieži tas neizdodas visas dienas garumā pat rūdītiem «spečukiem». Savukārt pa Daugavu turpina «plosīties» sami un to makšķernieki. Šis patiešām ir laiks, kas samiem acīmredzot ļoti patīk, un viņi jūtas kā «zivs ūdenī». Turklāt nebūt nav vajadzīgas nekādas laivas un kvokošanas. Viss notiek turpat no krasta, jo šie milzīgie lielgalvji nakts aizsegā «piebrauc» krastam un «rīko dzīres». Tur tad arī viņus cenšas pabarot ar kārtīgu naktstārpu pušķi, un šogad tas izdodas lieliski. Galvenais ir zināt vietas, kur tuvāk krastam pienāk vecā gultne, bet tas nemaz nav tik sarežģīti, ja kaut nedaudz iedziļinās un pafilosofē, pētot krasta līniju.
