Uz Torņakalna stacijas perona, dūcot ērģeļu stabulei, var gremdēties Eduarda Aivara dzejas rindās
Mākslas menedžmenta un informācijas centra rīkotās izstādes/akcijas «Vilciens vēl nav aizgājis» atklāšanas pasākums Dubultu dzelzceļa stacijā pagājušajā sestdienā pulcēja interesentus jau labu laiku pirms oficiāli noteiktās stundas. Tiesa, vairāk bija to, kas, pa ceļam uz stacijas biļešu kasi ieraugot strīpaini kustīgo dzelzceļnieku barjeru, neizpratnē raustīja plecus. Kaut vārdos (vismaz daudzi no mums) iestājamies par laikmetīgo mākslu, ieraugot kādu objektu reālajā vidē, dažbrīd nākas samulst. Cita lieta – teksti, pie tiem esam radināti jau no agras bērnības. Taču nu divus ar pusi mēnešus blakus vilcienu atiešanas un pienākšanas laikiem Rīgas, Torņakalna, Zasulauka, Imantas, Lielupes, Bulduru, Majoru un Dubultu stacijās varēs lasīt astoņu autoru daiļdarbus. Galvenokārt prozu, kā līdz akcijas atklāšanas brīdim bija paguvis konstatēt dzejnieks un jelgavnieks Eduards Aivars – «šķiet, visur citur ir proza, tikai man Torņakalnā dzeja».Torņakalna stacijā nu var lasīt ne tikai E.Aivara dzejas rindas, bet arī aplūkot (sadzirdēt?) Voldemāra Johansona laikmetīgās mākslas objektu – uz perona novietotā ērģeļstabule ne īpaši skaļi, bet intensīvi dūc. Abi Torņakalna objekta autori savu sakāmo acīmredzot nebija saskaņojuši, jo, kā novēroja «Ziņas», iepazinās tikai izstādes/akcijas atklāšanā. «Nenodarbojos ar savu vizuālo darbu skaidrošanu,» V.Johansons uz jautājumu par sava darba saturisko slodzi bija visai kategorisks. Tomēr, kā atpakaļceļā uz Jelgavu vakarpusē «Ziņas» konstatēja Torņakalna stacijā, kopā ar E.Aivara ietilpīgo dzeju – uzrunājoši.
