Bundzinieks Māris Izaps iestājas par savējiem, augsti vērtē godaprātu un nopietnu darbu.
Ar Māri Izapu tiekos dienā, kad stipri līst. Lavierēdama starp peļķēm un slideno Jelgavas vecpilsētas bruģi, sagaidu viņu pie Bērnu un jauniešu mūzikas kluba (BJMK), kur nelielā auguma melnīgsnējais puisis brūnām, bet netverami gaišām acīm strādā. «Sākumā jau bija jautājumi: kā tad tā, mēs savus bērnus laižam, bet te čigāns?! Normāli, ka svešu cilvēku uzņem ar šaubām. Es arī tā darītu, jo uzticība ir jānopelna ar savu darbu, to, kāds esi. Mēs (romi – red.) neesam iemācījušies sevi parādīt no labākās puses. Par mani gan jāsaka, ka, vairāk iepazinuši un dzirdējuši atsauksmes, cilvēki savas domas krasi mainījuši,» smej Māris, atsacīdamies no lietussarga ceļā uz mūsu sarunvietu. «Man tāpat patīk,» viņš teic, slēpdamies vien zem melnās ādas naģenes.Tīk strādāt ar cilvēkiem«Iepriekšējā darbā čigānu kultūras biedrībā, kurā biju muzikālās grupas vadītājs, man vajadzēja arī dziedāt un spēlēt ģitāru, tāpēc nācu pie Endija (BJMK dibinātāja Endija Rozenberga – red.) mācīties. Vienu dienu viņš neieradās uz nodarbību, jo pašam vajadzēja spēlēt ar savu grupu. Nu neko – aizgāju arī es uz to koncertu, bet viņiem kaut kas bija noticis ar bundzinieku. Endijs palūdza izpalīdzēt. Lai gan tās dziesmas nezināju, saspēlējām ļoti labi, un viņš uzreiz man piedāvāja darbu,» aptuveni trīs gadus senus notikumus atceras Māris, mūzikas klubu saukdams par savu vietu. «Iepriekš ne visur esmu spējis iejusties. Čigāni un pārējie, šķiet, ir kā divas dažādas pasaules. Savukārt klubā valda tāda atmosfēra, ka tevi pieņem, neskatoties uz tautību, visi ir atvērti, gatavi strādāt kopā. Man piedāvātas arī finansiāli labākas vietas, kur spēlēt, bet nevaru no šejienes aiziet. Te jūtos kā mājās,» stāsta Māris, kuram BJMK un kluba rokskolā uzticēts mācīt bungu spēli kā meistarklašu pasniedzējam. To viņš veic kopā ar Mārtiņu Miļevski.«Man patīk strādāt ar cilvēkiem, jo katram ir sava domāšana, uztvere, raksturs. Jāprot katru saprast, lai darbs būtu efektīvāks un cilvēks aizietu apmierināts. Pa šiem gadiem gan esmu ievērojis, ka ir dažādi motīvi, kāpēc nāk. Bieži ir tikai virsraksts «Gribu mācīties bungas», bet visā procesā komunicējot atklājas, ka tā nemaz nav. Cilvēkam vajadzējis vienkārši parunāt,» viņš atzīst.Pirmais skolotājs – Gundars LintiņšMāris Izaps stāsta, ka pats pie bungošanas ticis deviņdesmito gadu sākumā. «Iepriekš ar to man nebija nekāda sakara, kaut patika šis instruments. Viss sākās ar to, ka satiku cilvēku, kurš mani aizveda uz kādu kristiešu draudzi. Tur viņš, mūziķis būdams, vadīja muzikālo grupu. Visa kā bija, bet pietrūka ritma. Viņš paaicināja mani spēlēt marakasus un, redzot, ka sanāk, piedāvāja mācīties bungas pie Gundara Lintiņa, kurš tolaik bija Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēknis. Skolojos pie viņa diezgan ilgi, bet tad Gundaram palika aizvien mazāk laika, tāpēc pārgāju pie Vitālija Čakša, pie kura mācos joprojām,» Māris atklāj savu mūzikas ceļu, kas izlīkumojis ne tikai kristīgajā vidē, bet arī laicīgos muzikālos projektos. Viņš, piemēram, spēlē grupā «Edža & niknie», kuras radītie hiti iekarojuši SWH «Radio lāgas» virsotnes. Pērn koncertējuši Vecpiebalgā, kur Mārim izdevies burtiskā nozīmē pārsist pasaules rekordu. «Tas notika ļoti nejauši. Bija viens džeks, kurš ar busiņu braukā pa visu Eiropu un vēro bundziniekus. Sākumā nemaz negribēju piedalīties šajās sacensībās, bet pamēģināju un pats biju pārsteigts, ka izdevās. Pasaules rekords ir 1300 sitienu minūtē. Es uzsitu 1338 reizes. Nezinu, vai tas tika kaut kur reģistrēts,» pasmaida bundzinieks, veselīgi uztverdams arī konkurenci starp amata brāļiem, kuru vidū ir vairāki pazīstami jelgavnieki, piemēram, G.Lintiņš, Tālis Gžibovskis, grupa «Drums Clinic». «Protams, katrs cenšas būt vislabākais. Domāju, ka tas ir normāli. Ja tev ir, ko parādīt, rādi, es tikai priecāšos! Arī es varu ko parādīt!» viņš teic.Apzināties Dieva doto potenciāluLielu Māra sirds daļu aizpilda rūpes par saviem tautiešiem, kas gan puisi uzskatot par dīvaini. «Grupa «Jagori», kuru vadu, radās no projekta, kas vērsts uz čigānu kultūras vērtību saglabāšanu, lai palīdzētu romu tautības jauniešiem radoši izpausties. Sākumā uz grupu nāca daudz čigānu, diemžēl viņi pazuda, un esmu palicis viens. Varbūt biju pārāk stigrs – varam būt draugi, bet darbs paliek darbs. Man vajadzīgs rezultāts! Vispār tas ir mūsu asinīs, ka negribam būt no kāda atkarīgi, negribam, ka ieliek rāmī. Tāpēc čigāniem ir grūti ar disciplīnu un mācīšanos. Zinu, ka visus nevaru izmainīt, bet, ja pats būšu tāds, kādus vēlos viņus redzēt, ja mani darbi parādīs, ko esmu sasniedzis, viņi paši jautās un būs atvērti mācīties. Čigāniem ar mācīšanos ir ļoti grūti. Pats biju beidzis tikai dažas klases, bet vēlāk sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, un turpināju izglītību vakarskolā. Mums jāsaprot, ka senie, tūkstošgadīgie likumi šajos laikos vairs nestrādā. Tas ir milzīgs mīnuss, ka čigāni norobežojas un nekomunicē ar citām tautām. Iespējams, tas palīdz saglabāt identitāti, bet vienlaikus ļoti apzog. Vairākums ir nabadzīgi, jo izglītības trūkuma dēļ nevar atrast darbu,» pauž Māris, būdams pārliecināts, ka romu vidū ir ļoti daudz talantīgu cilvēku, kuriem vajadzētu iedegties un ļaut savai dvēselei izpausties. Pats viņš šo dvēseles stāvokli panāk arī pēc koncertiem, cilvēku kņadas un ikdienas rosības, būdams vienatnē, klusumā pie dabas. «Tad izvelku sevi ārā Dieva priekšā, pārskatu sevi. Man svarīga tīra sirdsapziņa. Tā ir mana ticība, ka viss, ko domāju, runāju un daru, būtu balstīts uz Dieva principiem. Nevaru lielīties ar smalku izglītību, bet mana skola un gudrība bijusi Dieva vārds. Pateicoties tam, esmu nonācis vietā, kur man jābūt, kur cilvēki mani ciena un visas lietas iet uz priekšu!» Viedoklis Vitālijs Čakšs, Jelgavas Mūzikas vidusskolas pasniedzējs Mārim Izapam pasniedzu privātstundas un vērtēju viņu ļoti pozitīvi. Māris ir gaišs, domājošs, radošs un ļoti uzņēmīgs cilvēks. Talantīgs puika, kurš visu izdara ar pilnu atdevi un vienmēr sasniedz izvirzītos mērķus. Novēlu viņam tā turpināt un neapstāties, jo ar savu mērķtiecību viņš var ļoti daudz!
