No Eiropas basketbola čempionāta Melnkalnē šonedēļ atgriezās Latvijas kadetu izlase, kuras sastāvā cīnījās arī Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas komandas puiši Kristaps Pļavnieks, Rihards Adiņš un Česlavs Mateikovičs. Šoreiz nebija runas par medaļām – ar pamatīgām pūlēm mūsējiem izdevās saglabāt vietu A divīzijā, bet punktu ziņā šajā panākumā vislielākais izrādījās Česlava ieguldījums.
Čempionāts sākās 5. augustā, bet pirms tam izlases treneris Raivo Otersons bija aicinājis 15 kandidātus, tostarp Česlavu, Rihardu, Kristapu un arī viņu komandas biedru Oskaru Liepiņu, uz nometni Jaunjelgavā. Kopīgajos treniņos un dažās pārbaudes spēlēs kļuva skaidrs, ka izlases ducī no jelgavniekiem paliks trīs, bet Česlavs bija sevi pierādījis kā pamatsastāva kadru. Deviņas spēles, ik pēc trim pa vienai brīvdienai. Spēļu dienās arī vēl treniņš no rīta, bet brīvdienās – pēcpusdienā. Esot jau izdevies mazliet pabaudīt pludmali un Melnkalnes dabasskatus, tomēr pirms dažām dienām jau Jelgavā sazvanītais sportists neslēpa, ka pēc šāda maratona jūtas noguris. Taču norunātajā tikšanās stundā piektdien Pārlielupē spīd saule un basketbolists ierodas možs. «Forša grīda būs,» viņš secina, kad mums izņēmuma kārtā atļauts ielūkoties jaunajā hallē, kur mājvieta paredzēta arī basketbolistiem. – Cik gadu jau esi basketbolā?Kopš astoņu gadu vecuma. Sāku 4. vidusskolā pie sporta skolotāja Uģa Ozola, tad pie Pētera Lietuvieša, bet no desmit gadiem jau esmu Bērnu un jaunatnes sporta skolā pie Pētera Lagzdiņa.– Šogad esat savas vecuma grupas Latvijas čempioni, droši vien šādam panākumam Jaunatnes basketbola līgā ir arī priekšvēsture?Ir gan. Pirmoreiz kļuvām par čempioniem pašā jaunākajā – D2 grupā. Tad vēl uzvarējām C2 un C1 grupā, šogad tikām pie zelta B2 grupā.– Likumsakarīgi, ka čempionvienības spēlētājus uzaicina arī uz valsts izlasi.U16 izlasē spēlēju arī pagājušajā gadā – pie gadu vecākiem. Eiropas čempionāts notika Kauņā, un izcīnījām devīto vietu. Pagājušā gada komandā bija vairāki spēcīgāki spēlētāji, šogad gāja grūtāk. Toties komandas iekšējā klimata ziņā – bijām vairāk saliedēti.– Sākums Melnkalnē izvērtās visai nesekmīgs – trīs zaudējumi apakšgrupā. Kā izdevās saņemties?Pret Eiropas čempioniem spāņiem cerību nebija, taču domājām, ka uzvarēsim bulgārus un varbūt arī poļus. Spēle pret Bulgāriju faktiski bija viena no labākajām – no mīnus 14 atspēlējāmies līdz viena punkta atstarpei, tomēr beigās ar trīs punktu starpību zaudējām. Līdzīga situācija bija arī izšķirošajā mačā par palikšanu A grupā ar Izraēlu. Sākumā viņiem izdevās tikt 15:3 vadībā, bet pēc tam mēs panācām plus 10. Kā saņemties? Pēc tiem pirmajiem trim zaudējumiem treneris teica: kas noticis, noticis, nav jāņem galvā, priekšā būs interesantas spēles, kurām jāgatavojas, un jāspēlē savs basketbols. Bet mača sākumā pret Izraēlu viņa ieteikums bija neskatīties uz rezultātu.– Vai tā arī darīji, ka neskatījies?Pirmajās spēlēs paskatījos, bet pēc tam vairs tiešām ne, jo svarīgākais bija cīnīties par palikšanu divīzijā.– Auguma pēc esi uzbrukuma spēlētājs, taču jācīnās arī zem groza aizsardzībā.Mūsu izlasē – jā. Serbiem, piemēram, divmetrinieks spēlēja kā ārējais. Mēs, šķiet, starp komandām bijām īsākie. Neuzskatu, ka esmu īpaši labs aizsargs, šajā ziņā vēl daudz jāstrādā.– Un kad tad ķersies atkal pie darba?Pirmdien. Trenējos arī pie lielās «Zemgales» komandas. Kamēr nav skola, sanāks pa astoņiem treniņiem nedēļā, pēc tam droši vien četri.– Vai tādā noslogotībā atliek laika arī kādam citam vaļaspriekam?Labprāt klausos moderno ritma deju mūziku. Vasarā uzspēlēju pludmales volejbolu. – Kuru skolu pēc devītās klases esi izvēlējies?To pašu Valsts ģimnāziju, 10.m, tas ir, matemātikas klasi.
