Nesen laikrakstā «Zemgales Ziņas» bija publicēta Daces Melderes vēstule, tā pakustinot tēmu par kapu problēmām Valgundes kapsētā. Arī mēs, vairāki citi pagasta iedzīvotāji, vēlētos izteikt savu viedokli. Mūsu tautas folklorā nereti rodam apzīmējumus «smiltaine» un kapu kalns». Folkloru pierasts traktēt kā ētisku, nevis reālu problēmu atspoguļotāju. Reizēm pat nevajadzētu rakties tik dziļi, pietiktu ar visvienkāršāko skaidrojumu no praktiskās puses. «Koši zied kapu kalni/Dzelteniem ziediņiem» – ko tautasdziesma mums vēsta? Vai vārdiem «kapu kalns» ir tikai tukša skaņa ar grūti izdibināmu estētisku nozīmi? Nebūt ne! Tautasdziesma dod pat ļoti praktisku padomu: kapus pieņemts ierīkot uzkalniņā. Tāpat ir ar smiltaini. Ne visās vietās reljefs atļauj kapsētas veidot uzkalniņos. Citur pietiek ar vienkāršu mežmalīti vai silu. Tikai viens nav redzēts – ka kapus varētu ierīkot upju tuvumā. Tomēr tieši tā noticis un varbūt vēl notiks Valgundes pagastā.Ļoti nepatīkami pārsteidz fakts, ka Kalnciema kapsēta jau labu laiku tiek paplašināta zemā vietā pašā Lielupes krastā. Vecie apdedījumi vēl līdz pagājušā gadsimta beigām veikti tikai divos blakus esošajos kapu kalniņos. Aplūkojot citas kapsētas tuvākajā apkārtnē Valgundes pagastā, var secināt, ka, piemēram, no 19. gadsimta cilvēka viedokļa, kad pārsvarā šie kapi sākti veidot, nebija pieļaujams tos ierīkot, kur pagadās. Proti, gan Kalnciema, gan Puču, gan Peitiņu, gan Hercoga kapsētas iekārtotas uzkalniņā, savukārt, piemēram, Braslas kapi, kas gan ir salīdzinoši jaunāki, veidoti dziļāk mežā, kur neskar Lielupes ūdeņu tiešs tuvums. Arī pilsētu salīdzinoši senās kapsētas ierīkotas nomaļus no ūdeņiem, mežainākos apvidos. Domājams, mūsu priekšgājēji nav bijuši absolūti nejēgas, izvēloties sev apgrūtinājumu zārkus stiept kalnā vai līst lieku līdumu meža biezoknī. Senču tradīcijās, kuras, protams, ietekmēja baznīca, iezīmējas tīri sanitāri nolūki: iespējami pasargāt līķu daļu iekļūšanu gruntsūdeņos un ūdenskrātuvēs. Un vai tad mums gribas savu mirušos tuviniekus «peldināt» ūdenī? Taču Valgundes pagastā ir tieši šāda situācija.Atsaucoties uz D.Melderes vēstuli «Pārdomu laiks», jāmin viņas nosauktās Plūdu komisijas «visādu aspektu aprēķināšana». Šķiet, nosaukto «aprēķinu» vidū varēja gadīties arī kāds vārds par sanitārajiem apsvērumiem. Ja tā, tas būtu uzteicami un ne tuvu ne smieklīgi. Melderes kundze uztraucas par šo aprēķinātāju rīcību, ka tie rīkojušies, nemaz nepadomājot par līķu glabāšanas alternatīvām. Vai par to nebūtu jārūpējas pašvaldībām (piedodiet, ja kļūdos)?Melderes kundze sūrojas par 10 hektāru lauksaimniecības zemes atdošanu saimniekošanai. Par to «Ziņas» vēstīja jau iepriekš. Lai gan pati min, ka gruntsūdeņu un lietusūdeņu dēļ rodas problēmas miroņu apbedīšanā, viņa tomēr uzskata, ka zeme pie Peitiņu kapiem, kas arī neatrodas tālu no Lielupes, visai zemā un viegli aplūstošā teritorijā, būtu jāatvēl kapu paplašināšanai. Tā kā minētie 10 hektāri ir zemā vietā, uz to neapplūšanu paļauties nevar. Turklāt atkal nebūsim ievērojuši senču tradīcijas. Prieks, ka šī lauksaimniecībā izmantojamā zeme tiks izlietota saimniekošanai, kas pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir tikai apsveicami.Protams, var saprast Melderes kundzes bažas par vietas trūkumu. Mūsu ierosinājums būtu veidot pilnīgi jaunas apbedījumu vietas mežā. Protams, šis nodoms saskartos ar šķietami lieku darbu (vienmēr ir vieglāk turpināt mīt iestaigātas taciņas), privatizācijas problēmām, kā arī citiem finansiāliem apsvērumiem, iespējams, vairāku iedzīvotāju un uzņēmēju iebildumiem. Taču sāpīgi nolūkoties mūsu senču tradīciju pārkāpšanā. P.S. Lūgums nezaimot vācu karavīru apbedījumus, lietojot tādu neveiksmīgu salīdzinājumu ka Indijas govs. Mēs nebūt nenoliedzam, ka pašu cilvēku apbedīšana ir primāra, tomēr tā izteikties ir necienīgi. Gribētos lielāku cieņu pret ikvienu mirušo.
