Jelgavnieku Rumjancevu ģimenes desmit dienu ceļojums cauri astoņām valstīm. Galamērķis – Horvātijas senās pilsētas un nacionālie parki.
«Horvātiju izvēlējāmies tāpēc, ka visi, kas tur pabijuši, stāsta, ka tā ir ļoti skaista zeme. Turklāt bijām ierobežoti laikā – mums bija brīvas tikai desmit dienas –, un ceļojums uz šo valsti šķita pietiekami ekonomiski izdevīgs un interesants,» stāsta Ainars Rumjancevs, kura sieviņai Inesei un draugu pārim kopīga ceļošana kļuvusi par neatņemamu gada daļu, kurā sakrāt enerģijas piesātinātu pieredzi. Tomēr, lai ceļošana, kas prasa ne tikai naudu, bet arī nervus, izvērstos piedzīvojumā, kas uzlādē, nepieciešama rūpīga sagatavošanās un dažādu «knifiņu» pārzināšana, atzīst Ainars.Plānošanā palīdz internets«Lai dotos ceļojumā, ir virkne lietu, kas jāievēro. Pirmkārt, brauciens noteikti jāsaplāno. Mums bija tikai desmit dienas laika, tāpēc vajadzēja precīzi zināt, kur doties, lai patērētu maksimāli maz laika, meklējot uz vietas,» stāsta ceļotājs, atklājot, ka sākumā visi līdzbraucēji konceptuāli vienojas par virzienu. Tad sākas izpētes darbs, kurā lieti noder internets un tur atrodamie ceļojumu apraksti un atsauksmes. ««Ekselī» mums vienmēr ir tabuliņa, kurā ievadām laiku (maršrutus līdz pusstundas precizitātei var sarēķināt ar globālās pozicionēšanas ierīci (GPS) un «Google maps» palīdzību, parasti divus trīs apskates objektus, kurus izvēlamies uz vietas, ņemot vērā, vai pietiek laika un spēka, nakšņošanas iespējas, ziņas par maksas ceļiem un vinjetēm. Esam strikti – ja noteiktajā laikā jābūt galapunktā, kaut asinis pa degunu, bet centīsimies tur būt. Ļoti svarīgi pirms izbraukšanas visiem izlemto apstiprināt, lai nav tā, ka ceļojuma laikā kāds sāk pārdomāt un to laivu šūpot, radot lielas nekārtības,» atziņās dalās ceļotājs, piebilstot, ka braucienā neiztikt bez vismaz divām GPS, kā arī kartes, kas parāda kopainu.Izbaudot slovāku paradīziČetru cilvēku kompānija vienā automašīnā uz Horvātiju ceļoja cauri Lietuvai, Polijai, Slovākijai, Ungārijai, mājupceļā ietverot arī Slovēniju, Itāliju un Austriju. Kopā – ap 5200 kilometru. Pirmā pietura – Slovākijas paradīze (Slovensky raj).«Ir tāda maza viltībiņa – Polijā jau pāris gadu pastāv likums, ka sestdienās un svētdienās nedrīkst pārvietoties lielās kravas automašīnas (fūres) un cita smagā tehnika, tāpēc ir gudri doties ceļā vakarā, izbraukt Poliju naktī un rīta pusē būt Slovākijā. Mēs no Jelgavas izbraucām ap septiņiem svētdienas vakarā un desmit minūtes pirms pusnakts bijām uz Polijas – Slovākijas robežas. Knapi paspējām tikt priekšā fūrēm, kuras jau gatavojās ceļam. Ja tas nebūtu izdevies vai ja brauktu cauri Polijai dienā, tas būtu diezgan liels murgs,» spriež Ainars, atklājot vēl kādu padomu. Slovākijā salīdzinoši lēti – par astoņiem deviņiem eiro – iespējams noīrēt istabiņas. Iebraucot rīta pusē, var tādu sameklēt un pāris stundu pagulēt, lai ar jauniem spēkiem laistos piedzīvojumā. Iznākot nošaut divus zaķus – divas gulēšanas par vienu cenu, ko neviena viesnīca nepiedāvā. Jelgavnieki šoreiz gan šo iespēju neizmantoja, bet, 15 stundās nobraukuši aptuveni 1100 kilometru un apmetušies pilsētiņā Hrabušice, uzreiz devās iekšā slovāku paradīzē. «Ieejas maksa parkā, kas ir tāda kā advancēta mūsu Tērvete, ir pusotrs eiro – ļoti jauka cena. Šajā vietā, kas bagāta alām un dažādas grūtības pastaigu takām, varētu pavadīt vairākas dienas. Īpaši tie, kam patīk aktīvā atpūta, fantastiski dzidrais gaiss un iespēja meditēt zaļā, kokiem apaugušā kalna virsotnē. Mēs izvēlējāmies trasi, kas, izrādījās, augšup veda pa akmeņainu izžuvušas upes gultni, kas tālāk pārtapa stāvā kāpienā pa dzelzs trepītēm. Dažbrīd pat bija bail skatīties, bet kāpām. Kopā tas mums prasīja aptuveni sešas stundas,» stāsta A.Rumjancevs.Budapešta – Austrumeiropas ParīzePēc garā ceļa un lielā kāpiena saldi izgulējusies, četrotne turpināja ceļu uz Budapeštu. «Bijām izvēlējušies principu: daba – pilsēta – daba, tāpēc nevarējām neiekļaut savā maršrutā Ungārijas galvaspilsētu, ko mēdz dēvēt arī par Austrumeiropas Parīzi. Naktsmītni izvēlējāmies pilsētas tā saucamajā klusajā zonā, kur numuriņš maksāja 30 eiro. No turienes bija tikai piecas minūtes līdz metro. Tā kā iebraucām vakarā, vecpilsētas laukumā atradām nelielu krodziņu un nesteidzīgi vērojām pilsētas naksnīgo dzīvi. Budapešta ir ļoti skaista un vēsturiska, maz izpostīta kara laikā,» ceļotājs raksturo ungāru lepnumu, ko Donava sadala divās daļās – Budā un Peštā. Budas daļas panorāma ar skatu uz upi ietverta UNESCO «Pasaules dārgumu glabātuvē».Ungārija ir neiedomājama arī bez Balatona ezera apmeklējuma, kura ziemeļu krasts ir stāvs un kalnains, bet dienvidu – lēzens, kas pulcē neskaitāmi daudz tūristu. «Braucām pārliecināties, vai tiešām šis ezers ir tāda dubļu peļķe, kā to mēģināja iegalvot kāds mūsu paziņa. Viņš turp bija devies septembrī, kad, iespējams, ūdens tiešām kļūst brūns, bet jūlijā tas bija zili zaļi dūmakains, ko izraisa kaļķainā grunts un kā tas tēlots visos tūrisma ceļvežos. Balatons ir viņu vietējā jūra. Sākumā zaļā zona, kur aug koki, tad nokāp pa trepītēm ūdenī un peldies. Ūdens bija ļoti silts un ne pārāk dziļš, kas padara šo vietu ideālu atpūtai kopā ar bērniem,» pārliecināts Ainars.Tūristiem pievilcīga, bet dārga«Balatonā bijām iecerējuši vien nopeldēties un doties tālāk uz Horvātiju, bet šajā vietā aizkavējāmies uz trim stundām, kas mums atmaksājās naktsmāju meklējumos. Zadarā ieradāmies pulksten sešos vakarā, bet apmešanās vietu atradām pēc trim stundām. Mums paveicās dabūt apartamentus abiem pāriem par 50 eiro,» teic ceļotājs, atklājot naktsmāju meklēšanas taktiku. «Parasti piestājam vairākās vietās. Kamēr šoferis atpūšas, pārējie izklīst katrs savā virzienā, uzzinot piedāvājumu un cenas.»Horvātiju, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts, ceļotāji raksturo kā ļoti sakoptu, bet dārgu zemi. «Valsts ir izteikti virzīta uz tūrismu. Ņemot vērā, ka nesen tur risinājās karadarbība, tikai vietām var redzēt kara pēdas. Tūristi tiek visādi lutināti, bet arī «slaukti», secina Ainars, aicinot ceļotājus nodrošināties ar pārtiku vai iepirkt to zemo cenu veikalos. Sabiedriskās ēstuves var izrādīties ļoti «sālītas». Tomēr tas nemazina to prieku un emocionālo baudījumu, ko sniedz šī valsts. Horvātijas Adrijas jūras piekrastes pilsētiņas ir īstas vēstures pērles, savukārt nacionālie parki – ūdens pārbagātība un valdzinājums. Vislabākais brīdis, kad turp doties, būtu pavasaris vai agrs rudens, kad nogatavojušies augļi, izgaisušas tūristu masas un krities milzīgais karstums. Šajā laikā iespējams piemeklēt arī lētās aviobiļetes. Ainars, piemēram, bija atradis piedāvājumu uz Zadaru, kas turp un atpakaļ izmaksātu nepilnus 30 latus.Jūras ērģeles un fantastiskie parkiZadara, pirmā Horvātijas pilsēta, kurā apmetās mūsu ceļotāji, ir vairākus tūkstošus gadu veca vieta, kurā saglabājušies daudzi romiešu un viduslaiku arhitektūras pieminekļi. «Zadaras vecpilsēta ir vienkārši jāredz! Pārsteidz nopulētais akmens bruģis, kur nav neviena putekļa, kā arī vides instalācija «Aicinājums saulei». Tas ir no apakšas izgaismots aplis desmit, piecpadsmit metru rādiusā, uz kura var stāvēt un baudīt vienu no Zadaras brīnumiem – jūras ērģeles. Ūdens saspiež gaisu nelielās caurulītēs, kas rada dievišķu mūziku. Cilvēks šo skaņu netaisa,» jūsmo A.Rumjancevs, līdzīgi atsaukdamies par Horvātijas otru lielāko pilsētu Splitu, kuru ceļotāji apmeklēja, kad bija redzējuši Krkes nacionālo parku. Gan šis, gan Plitvices nacionālais parks ir īsts zaļu ūdeņu brīnums, kuru apdzīvojis milzīgs daudzums lielu un mazu zivju un kas neatstāj vienaldzīgu nevienu ceļotāju.«Krkes parks ir ļoti skaists. Uz to bez maksas aizved kuģītis, bet par ieeju jāsamaksā deviņarpus latu, tomēr tas ir to vērts! Parks veidojies no Krkes upes, tur ir ūdenskritums, kam apkārt iet labiekārtotas gājēju takas. Šķiet, ūdens nāk no visām pusēm. Pāri liecas koki, kas rada džungļu efektu. Savukārt Plitvices parkā ir daudz ezeru. Tur biļete maksā vairāk nekā desmit latu. Tūristus uzved viņu izvēlētajā līmenī, un tālāk viņi virzās uz leju, baudot fantastisko skatu. Mums gan nepaveicās, jo parku apmeklējām sestdienā, kad tur bija ļoti daudz cilvēku, bet vienalga skaisti.»Horvātija bija ceļotāju kulminācija un galamērķis. Atpakaļceļā izdevās ietvert Venēciju, kas sagaidīja ar savu valdzinošo raupjumu, un tad jau skrējiens uz mājām, lai krātu idejas un līdzekļus jauniem piedzīvojumiem. Padomi ceļotājiem Dodoties ceļojumā ar savu automašīnu, brauciens rūpīgi jāizplāno, ko laika ziņā var izdarīt ar pusstundas precizitāti. Visvērtīgākais braucienā ir laiks, tāpēc mantām jābūt sašķirotām divās somās. Vienā liek ikdienā nepieciešamo, lai nav jākravājas un lieki jātērē dārgās minūtes. Salonā noteikti jābūt dzeramajam ūdenim un uzkodām šoferim, kas ļauj ilgāk palikt mundram. Enerģētiskie dzērieni ne vienmēr palīdz. Poliju visērtāk izbraukt naktī. Slovākijā «nočļegi» vai «cimmeri» maksā aptuveni deviņus eiro. Ceļojumā ir vērts iekļaut vinjetes un maksas ceļus, jo mazie līkumainie ceļi, pa kuriem pārvietojas daudz treileru, paņem laiku. Braucot uz lielajām pilsētām, naktsmājas vislabāk meklēt netālajās mazajās pilsētiņās. Peldoties Adrijas jūrā, jāvelk apavi, jo ūdenī ir daudz jūras ežu. Ieeja Krkes nacionālajā parkā maksā 9,5, Plitvices – 10,5 latus.
