«Nekādas fotografēšanas nebūs,» tūlīt pēc oficiālā rokasspiediena paziņoja pašvaldības kapitālsabiedrības «Jelgavas ūdens» šefs Edgars Līcis, pie kura tikt uz interviju izdevās vien sešus mēnešus pēc tam, kad viņu apstiprināja amatā. Šis dīvainais nosacījums izklausījās tikpat aizdomīgs kā ilggadējā šefa pēkšņā aiziešana un E.Līča apstiprināšana šajā amatā februāra beigās. Tas, ka Jelgavas pašvaldības amatos cilvēki tiek iecelti bez konkursa, gan nav nekāds jaunums. Mērs Andris Rāviņš teju visos augstajos amatos bīdījis savējos – vēlēšanās caurkritušo tautpartijieti Irēnu Škutāni par izpilddirektori, no apkures uzņēmuma «Fortum» padzīto E.Līci «Jelgavas ūdens» priekšnieka vietā un visbeidzot Andu Iljinu pašlaik veidojamā tūrisma centra vadītājas krēslā. Viņai pārmet zināšanu un pieredzes trūkumu šajā nozarē. Taču Rāviņa ielikteņus vieno ne tikai sabiedrības mīlestības vai kompetences trūkums. Piemēram, pašvaldības kapitālsabiedrībās valda vēl kāda kopīga iezīme – augstprātība un nesodāmības izjūta. Kad E.Līcis pirms sarunas bija samierinājies, ka fotografēts tomēr tiks, viņš steigšus nolēma, ka intervija notiks nevis viņa kabinetā (vai kas slēpjams?), bet gan sapulču zālē blakus ēkā. Tad sekoja nākamā pavēle – interviju ierakstīt diktofonā nedrīkst. Atbildēju, ka tas ir mans darba instruments, kas arī šajā reizē tiks izmantots. Pēc pirmā jautājuma E.Līcis nekautrējoties pastiepās pāri galdam un diktofonu izslēdza. Par spīti tam, ka vienojāmies – rakstu par specifisko ūdenssaimniecības attīstības projektu pirms publicēšanas viņš varēs izlasīt. Vērojot Jelgavas Domes sēdēs notiekošo, secināms, ka bravūras netrūkst arī pašam Rāviņam. Varbūt tā ir galvenā īpašība, lai tiktu kādā amatā?
