Braucot garām grāmatnīcai, lasu tās logā uzrakstu, ka pirmā skolas diena ir klāt. Kur esat, mani skolēni, kas ar gladiolu un asteru pušķiem nācāt pie manis pirms desmit, divdesmit, četrdesmit un piecdesmit gadiem? Vai jūsu dzīve izrādījusies tāda, kādu, skolā mācoties, mēs gaidījām?Kaut dzīvoju Jelgavā, metu skatu pār visu Latviju, viņus meklēdama. Vairāki no viņiem gatavojas darbam skolās – cits pārlūko nošu krājumus, cits pārcilā svešvalodu vārdnīcas, domā, kā uzrunās savus skolēnus pirmajā skolas dienā. Daudzi mani bijušie audzēkņi posīs uz skolu savus bērnus, kādā ģimenē tie ir divi, kādā pat trīs, četri un pieci… Man jādomā, vai viņi spēs visiem skolas somu pielocīt. Vai tajā līdzās zīmuļiem un burtnīcām pietiks vietas arī gudram padomam? Ja ne – tā būs arī mana vaina, nebūšu pratusi nozīmīgas lietas pateikt tā, lai tās atcerētos visu mūžu, lai gribētos par tām ar bērnu parunāt.Pirmā skolas diena ir svētki visiem – arī tiem, kuriem izglītošanās ceļš beidzies, arī tiem, kuri dzīvo it kā attālināti no skolas. Bankā, slimnīcā, Rīgas brīvostā, zvejniekciemā, muzejā, operā, pie rakstnieces rakstāmgalda – skolas noskaņas šajā dienā atviļņo katra sirdī. Taču vissatraucošākās tās valda tajās mājās, no kurām bērns, tā sacīt, «aiziet pasaulē». Mans pagājušās ziemas skolnieks un draugs Ernests, kura vidējā skolas atzīme bija 8, turpmāk mācīsies lauksaimniecību Priekuļos. Vidzeme tālu. Mājās paliek vecāki, māsa, brālītis, māja, dārzs, pļava, kas Ernestam bija pļaujama, viņa koptie grāvji, māsai būvētā spēļu māja… Turpmāk viņš šeit būs ciemiņš. Ernests pats sakārtojis un atdevis brālim savu istabu, sadalījis dzīvojamo platību un ērtības starp abiem jaunākajiem ģimenes locekļiem, sev atvēlēdams pieticīgu klusu vietiņu, kur pārgulēt, reizi mēnesī viesojoties mājās. «Viņiem visiem manis pietrūks,» mazliet bēdīgs viņš saka, bet pēc tam, it kā pats sevi mierinādams, piebilst: «Gan iztiks. Es jau māsai iemācīju ar traktoru pļaut, vēl tikai kājas viņai mazliet par īsu. Līdz nākamajam pavasarim paaugsies.» Ernestam ir jābrauc uz Priekuļiem, tur skolojušies gan viņa tēvs, gan vectēvs, un zēnam ir goda lieta mācīties tā, kā mācījušies viņi.Priekuļi ieguvuši lielisku zēnu, kurš lepni nesīs Jelgavas vārdu, izdejos «Vēja zirdziņā» apgūtos ritmus, stingri stāvēs futbola vārtos, brauks ar savu kalnu riteni pa Vidzemes ceļiem uz Cēsīm trenēties, lasīs daudz grāmatu dzīvokļa saimnieces – pensionētas skolotājas – plašajā bibliotēkā un nopietni mācīsies.Cik daudz noskaņu sirdī, pirmo skolas dienu gaidot! Vēl jāpamet skats pāri jūrai un jāpadomā, kāpēc viņiem – aizbraukušajiem – neatradās vieta zem Latvijas saules? Vai par to mēs kādreiz klasē sapņojām? Vai to mēs vēlējāmies kalpošanu svešā zemē? Tad vēl jāpalūkojas pāri okeānam, kur mazdēls Krišjānis pretī jaunam skolas gadam stiepj nežēlīgi smagu somu. Puse tajā ir dažādi tehniskie līdzekļi – audio, video –, kurus nezinu pat vārdā nosaukt. Bet neredzami tajā sakārtoti arī vasaras iespaidi Latvijā – skolēnu dziesmu svētku septiņi koncerti, peldēšanās Ventas rumbā, ceļojums uz Liepupi, kur kuģus būvējuši latviešu vīri, Līgo nakts ugunskurs Mežotnē, dzīvošanās Rundāles pilī, dažādie ģimenes svētki – bagātība, ar kuru nu jādzīvo līdz nākamajai vasarai.Jaunais skolas gads ir klāt. Lai tas veiksmīgs un radošs maniem bijušajiem audzēkņiem visās pagājušajās desmitgadēs! Lai tas gudrs un skaists visiem bērniem Jelgavā, katrai ģimenei Latvijā un visās pasaules malās, kur zvans sauks uz klasi mācīties!
