Telts, mugursoma un vairākas burvīgas dienas Norvēģijā.
«Man ļoti patīk ceļot, jo tas garīgi bagātina. Agrāk izmantoju tūrisma firmu piedāvājumu, tomēr sapratu, ka tas ir finansiāli neizdevīgi. Pats vari sameklēt krietni lētākas iespējas, kā arī uz vietas daudz ko sarunāt un izdomāt. No šāda ceļojuma gan nejag gaidīt, ka viss būs paredzams un noteikts. Tad jāmeklē tūrisma firmas, kuru organizētajos ceļojumos turklāt notiek nemitīga skriešana,» salīdzina jelgavniece mākslas vēsturniece Inga Litvina, kura šovasar atklājusi daudziem vēl neierastu ceļošanas veidu. Kopā ar draugiem Inga paņem telti, mugursomā liek dubultu drēbju kārtu, vairākus zeķu pārus, siltu džemperi un vējjaku sliktākiem laikapstākļiem, pārtiku, atvērtu attieksmi, smaidu, drosmi piedzīvot un dodas pārgājienā. Šoreiz galamērķis bija Norvēģija, kas ceļotājiem izmaksāja veselus četrus latus! Piedāvājumā iekļautas ne tikai zemo cenu lidsabiedrības biļetes, bet arī bagāti iespaidi, savu un citu robežu iepazīšana, burvīgas sarunas pie ugunskura un vairāk pārliecības par sevi.Ceļojumam jāsniedz zināšanas«Gatavojoties braucienam, izraugāmies vietas un objektus, kurus vēlamies apskatīt. Piemēram, septembra beigās dosimies uz Portugāli, ceļojumā iekļaujot arī Portas pilsētu un tās kultūrvēsturiskos objektus, bet akcentu liksim uz Portugāles dabu un mazajiem ciematiņiem. Mans uzdevums kā mākslas vēsturniecei būs būt par gidu un stāstīt, jo uzskatu, ka ceļojumam jāsniedz arī zināšanas. Noteikti ieiesim kādā vietējā krodziņā, jo arī ēdiens atspoguļo kultūru. Tomēr nevar gaidīt, ka visu, ko esam iecerējuši, apskatīsim. Tur jau ir tā burvība,» pārliecināta ceļotāja. Šķiet, šāds pasaules iepazīšanas veids ir teju lipīgs, jo tikai nesen Inga ar draugiem atgriezusies no trīs dienu pastaigas Sandefjordas apkaimē Norvēģijā. Pirms tam jūnijā bija arī divu dienu piedzīvojums Rigē valsts dienvidos. Cilvēki tur ir klusi, bet ļoti atsaucīgi, ja viņus uzrunā, novērojusi I.Litvina.Meži bagāti sēnēm un ogām «Izvēloties galamērķi, jārēķinās ar savām spējām, lai atpakaļ kājām tiktu uz lidostu. Norvēģiem ir ļoti attīstīti pārgājienu maršruti un labiekārtotas takas, jo viņi paši daudz sporto. Pirmajā ceļojumā no Riges lidostas devāmies uz Vanšē ezeru, jo mums bija svarīgi atrast nomaļāku vietu un tikt pie ūdeņiem. Pie ezera pārsteidza mežs, par kādu raksta pasakās, saule, kas tā arī līdz galam nenoriet. Mums līdzi bija kaislīgs makšķernieks, ķērām zivis un tās gatavojām ugunskurā. Noderīgi paņemt līdzi kartupeļus, ko izcept folijā. Svarīgi, lai ceļojuma somā būtu gaļa, konservi, jo no tā var pagatavot sātīgu ēdienu. Jāsaka gan, ka staigājot nemaz īsti negribas ēst. Nevajag līdzi ņemt šķidrumu, bet tukšās pudelītes, jo visu laiku būs jārūpējas par dzeramo ūdeni. Meži tur ir bagāti ar gailenēm, bekām, dzērvenēm, kazenēm un citām veltēm, ko var lietot pārtikā,» stāsta Inga, atklājot, ka pirmajā braucienā izbaudīta arī Riges pilsēta un Jeloja sala, kur ceļotāji klinšainā vietā pavadīja otru nakti. Telts mietiņu gan nebija kur iedzīt, tāpēc guļammaisos nakšņojuši zem klajas debess, lai mājup dotos ar apziņu, ka izdevies pilnībā atslēgties no darba un ikdienas straujā ritma.Nakšņo autostāvvietāSavukārt otrajā braucienā uz Sandefjordu pirmo nakti ceļotāji pavadījuši uz netālās salas. «Ceļā uz to patika vērot arhitektūru, kas pieskaņojusies apkārtējās dabas reljefam. Redzējām daudz interesantu risinājumu. Sala, uz kuras apmetāmies, bija privātīpašums. Nedrīkstēja iebraukt ar automašīnu, bija arī makšķerēšanas ierobežojumi, bet citādi atvērta staigāšanai un palikšanai ar iekārtotām ugunskura vietām pludmalē. Mums izdevās satikt arī salas saimnieku, kurš parādīja bronzas laikmeta virsaiša apbedījumu. Rāpāmies pa klintīm. Liela šīs salas daļa atvēlēta 22 zirgiem, ko citi īpašnieki atveduši pa vasaru ganīties,» piedzīvotajā dalās I.Litvina.Otrajā dienā ceļotāji devās uz Ustereju. «Šī vieta ir kā divi radziņi, kuri sadalās. Nakti solīja aukstu. Izstaigājām krustu šķērsu, bet neatradām piemērotu vietu, kur apmesties, līdz pamanījām pamestu kempingu. Pretī atradās veca tam piederoša būve, kur otrajā stāvā arī iekārtojāmies. Katram jau bija savas bailes, ka neierodas policija vai kāds ēku neaizdedzina, bet viss beidzās labi. Ja negrib nakšņot ārā, pamestas ēkas ir labs risinājums,» pārliecināta Inga, atklājot, ka jumts un siltums lieti noderējis arī trešajā naktī, kad stipri lijis. «Pa dienu izstaigājām Sandefjordu, kas lieluma ziņā varētu būt kā mūsu Dobele, uzrāpāmies klintī, no kuras pavērās ļoti skaists skats uz pilsētu, bet sāka līt, un nolēmām doties atpakaļ uz lidostu. Līdz kaulam izmirkuši tur ieradāmies neilgi pēc pusnakts, lidostu vēra vaļā četros, bet mūsu lidojums bija ap desmitiem. Apmetāmies blakus izvietotās daudzstāvu autostāvvietas kāpņu telpā. Katru brīvo vietiņu tur jau bija aizņēmuši tādi paši tūristi kā mēs, bet sameklējām šauru koridoriņu, kur izkārām slapjās drēbes, izritinājām guļammaisus un devāmies gulēt. Kad ap pulksten sešiem uz stāvvietu sāka staigāt cilvēki, citi smaidīja, citi neizpratnē brīnījās, bet neviens ārā nedzina. Pieraduši,» smej ceļotāja, apgalvodama, ka šādas neērtības viņai nespēj laupīt ceļojuma prieku. Drīzāk pārsteidz norvēģu tolerantā attieksme.
