Šveicē studējošais Maksims Beitāns pirmoreiz vairāku gadu laikā dzimtajā Jelgavā var pavadīt divus mēnešus pēc kārtas.
«Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē starptautisko konkursu laureāts Maksims Beitāns (čells, Šveice), pie klavierēm Natālija Prihodčenko,» šādas afišas pirms nedēļas aicināja uz koncertu mūzikas draugus. Tas, ka M.Beitāns ir dzimis jelgavnieks, kurš čella stīgām pieskāries četru gadu vecumā un līdz pat Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolvēšanai 2006. gadā šo instrumentu apguvis pie skolotājas Irinas Titarenko, afišās gan neizpaudās. Tomēr klausītāju pilnā zāle (bija patīkami vērot, ka klātesošo vidū netrūka jelgavnieku) liecināja, ka dzimtenē Maksima uzstāšanās ir gaidīts notikums. Pēc dažām dienām «Ziņas» M.Beitānu sastapa mēģinājumā tepat mūsu pilsētā, Mūzikas vidusskolas mazajā zālē.«Esmu nolēmis mazliet atpūsties,» pēc mēģinājuma gandrīz vai taisnojās jaunais mākslinieks, «tāpēc šodien pavingrinājos tikai nedaudz.»– Skolas terminoloģijā runājot, pašreiz tev ir brīvlaiks. Tomēr mūzikas skolā Maksims Beitāns esot manāms gandrīz vai katru dienu. Cik laika iznāk pavadīt kopā ar čellu?Parasti tās ir astoņas stundas dienā, ne mazāk. Tādas atkāpes kā šodien atļaujos reti. Nepieciešamība pēc atpūtas drīzāk saistāma nevis ar fizisko, bet emocionālo nogurumu pēc koncerta. Turklāt arī tagad ilgi prātoju, vai varu atļauties vieglāku režīmu. Tas vairāk ir radošs, nevis tehnisks jautājums. Ja esi vingrinājies astoņas stundas dienā, atpūta dažreiz nāk pat par labu. Vajag atslābināties, pirms kāpt uz nākamā pakāpiena.– Koncerts Rīgas Latviešu biedrības namā bija labi apmeklēts, kaut tajā pašā dienā Latvijas galvaspilsētā viesojās un Lielajā ģildē koncertēja Miša Maiskis. Lai kā mums tas patiktu vai ne, čella cienītāju loks tomēr nav tik plašs kā popmūzikas…Jā, slavenā čellista uzstāšanās notika vienā laikā ar manējo. Zinu, bija pat tādi klausītāji, kuri, kaut iegādājās biļetes uz Maiski, tomēr izvēlējās manu solokoncertu. Neslēpšu, par šādu uzmanību priecājos, kaut nemaz netaisos šādā veidā sacensties ar Mišu Maiski. Skaidrs, ka abu koncertu sakritība nebija iepriekš plānota.– Labi, turpinām par Maksimu Beitānu. Ja pareizi atceros, iepriekšējā uzstāšanās Latvijā bija 2008. gada nogalē, kad notika koncerts Ģederta Eliasa muzejā Jelgavā un Teātra muzejā Rīgā. Tai laikā vēl mācījies Londonā, Karaliskajā mūzikas koledžā.Uz Šveici pārcēlos galvenokārt tādēļ, ka radās iespēja mācīties pie ļoti spēcīga skolotāja – profesora Johannesa Guricka. Pirms pieciem gadiem braucu koncertēt uz Diseldorfu, un man radās iespēja paviesoties profesora mājā un pat uzspēlēt tur. Profesors Gurickis uzaicināja mācīties pie sevis, tomēr tolaik es izvēlējos Londonu, kur bija krievu profesors.Pagāja vairāki gadi, un aizrakstīju vēstuli Gurickim, ka tomēr vēlos skoloties pie viņa. Esmu ļoti pateicīgs viņam, ka tagad varu mācīties Lugano konservatorijā (Conservatorio della Svizzera Italiana). – Vai kas neapmierināja Londonā?Teiksim tā – dažas lietas ne īpaši gāja pie sirds. Londona ir liela pilsēta ar lielām izmaksām. Sadzīves problēmas traucēja koncentrēties, arī mācību sistēma nebija īpaši piemērota – tā varbūt vairāk der topošajiem orķestra mūziķiem, bet es tomēr esmu solists. Šveicē dažādos studentu koncertos ir iespēja uzstāties gandrīz vai katru nedēļu. Arī konservatorija atvērta no septiņiem rītā līdz vieniem naktī, un vingrināties varu iet, kad vien vēlos. Parasti izvēlos dienas otro pusi, līdz pat pusnaktij un ilgāk, laikam jau vairāk esmu pūce, rīta stundas nav manējās.Tā jau nav, ka Londonu vienkārši ņēmu un pametu, tur apguvu pusi bakalaura programmas, ko Šveicē turpināju. Nu bakalaura studijas esmu pabeidzis un šoruden sākšu mācīties maģistratūrā. Gadu saņemšu valsts stipendiju no Šveices (tā ir starptautiska stipendija, ko piešķir tikai 24 labākajiem studentiem no visas Eiropas), kas arī nav mazsvarīgi.Lugano iepazinos ar pasaulslaveno pianistu Ivo Pogoreliču, kuru arī varu saukt par savu skolotāju. Mums padomā daži kopīgi projekti.– Kā tad pianists Pogoreličs skolo čellistu Beitānu?Pogoreličs ir ģeniāls mūziķis, un viņa domāšana tik attīstīta, ka loģisku secinājumu ceļā šis mākslinieks nonācis arī pie citu instrumentu principu izpratnes. No viņa mācos mūziku, ne jau kādus tehniskus čella spēles paņēmienus.– Mācības Lugano konservatorijā taču nesastāv tikai no mūzikas un spēlēšanas?Kādu laiku mācījāmies pat dejot tango. Ļoti interesants priekšmets bija veselības mācība mūziķiem. Rakstīju mācību projektu par čella izmantošanu šovbiznesā, piemēram, rokmūzikā un popmūzikā. Vēl esmu rakstījis projektu par sporta nodarbību nepieciešamību mūziķa fiziskās formas uzturēšanā. Diemžēl mūziķi bieži vien šo pusi atstāj novārtā. Tas gan nenozīmē, ka jāspēlē basketbols vai rokasbumba – kontaktu spēles ir pārāk bīstamas mūziķu rokām. Toties var nodarboties ar atlētiku, fitnesu vai ko tamlīdzīgu.– Vai koncerts Rīgas Latviešu biedrībā bija vienīgais šajā dzimtenes apciemošanas reizē?Vairāk laikam šoreiz nesanāks. Sākumā gan bija plāns koncertēt arī Ģederta Eliasa muzejā Jelgavā. Bet ļoti daudz darba ir pie jaunās programmas, ko gatavoju Centrāleiropas tūrei, kas nākamgad notiks Itālijā un Šveicē.
