Februārī man palika astoņpadsmit gadu, un šīs būs manas pirmās vēlēšanas. Es pret to izturos ļoti nopietni, jo, manuprāt, katrs latvietis ir atbildīgs par savas valsts nākotni. Mēs taču paši radām savu vidi, kurā mums ir jādzīvo. Taču nevar teikt, ka līdzīgi domā visi mani vienaudži. Kāds paziņa teic, ka viņš uz vēlēšanām neies, jo šā vai tā viņa balss neko nemainītu. Aptaujas rāda, ka līdzīgi domā ap 20 procentiem balsstiesīgo. Viņu vienaldzība noder tiem, kuriem tiešām nav ko valdībā darīt. Tur kaut kas būtu jādara. Viens – tās varētu būt lekcijas. Pagājušajā gadā pie mums atbrauca viens Latvijas eiroparlamentāriešiem, dalīja materiālus un stāstīja par Eiropas Parlamentu. Bet neviens neatrod ne laiku, ne naudu, lai vecāko klašu skolēnus izglītotu par mūsu pašu Saeimu. Taču ceru, ka uz skolu varētu atnākt nevis partiju aģitatori, bet sabiedriski aktīvi cilvēki, kas stāstītu par šo vēlēšanu nozīmību. Lielāku lomu varētu uzņemties skolotāji, bet šķiet, ka mācību programmā nekas tāds pagaidām nav paredzēts. Es ļoti skeptiski raugos uz priekšvēlēšanu reklāmām, jo pieredze rāda, ka nevar tik lēti ticēt šiem solījumiem. Skatos televīzijā «Kas notiek Latvijā?», «100. pants», diskutēju ar vecākiem un viņu draugiem. Runājot ar vecākās paaudzes cilvēkiem, jūtos ieguvējs. Mans tēvs zina daudz vairāk par politiku nekā es. Politiskā situācija ir ļoti nopietna. Manai paaudzei ar palielinātiem nodokļiem būs jāmaksā parāds, ko, slikti saimniekojot, iepriekšējās valdības sadzīvojušas. Nezinu arī, kam vajadzīga lielā Nacionālā bibliotēka, ja sācies interneta laikmets? Vēsturē mācījos, ka Senajā Grieķijā politiķiem nemaksāja algas, tajā iesaistījās brīvprātīgi finansiāli nodrošināti cilvēki, kuri bija patrioti un kuriem rūpēja valsts attīstība. Tagad Latvijas valdībā daudzus interesē tikai nauda, nauda un vēlreiz nauda. Protams, ir izņēmumi, kas nav spējuši cīnīties ar pārspēku. Šīs nedēļas beigās – gandrīz vai vēlēšanu priekšvakarā – ar politisku reklāmu Kārlim Ulmanim viņa dzimtajās Pikšās tiks atklāts piemineklis. Protams, šim valsts vadītājam ir lieli nopelni Latvijas saimnieciskajā attīstībā. Bet vai pieminekli Ulmanim vajadzētu celt «zaļajiem zemniekiem», kas bija valdībā, kad Latvijā tika iznīcināta cukura nozare? Vai tā galu galā nesanāk necieņas izrādīšana Ulmanim? Nevar klausīties politiķu vārdos, bet jāskatās viņu darbos, jo valsts ir tautai, nevis tauta valstij.
