Nenoliegsim, ka latvieši svētkus prot kulminēt īsti mūsdienīgā garā – ja ne salūta raķetes, tad vismaz baloni tiek laisti gaisā, un līdzi tiem arī gars top pacilāts. Tomēr iesākties neviens svarīgs un nopietns pasākums nevar bez īsākas vai garākas ievadrunas. Patiesībā jau pārsvarā sanāk tās garākās, jo tādiem īstiem svētkiem vienmēr taču ir gan idejas autori, gan organizētāji un rīkotāji, gan finansiālie labvēļi, un dažkārt pat vēsturiskas personas un notikumi «pie vainas», ka mums visiem radies iemesls sapulcēties un svinēt. Vai lietus mērcē, vai saule cepina, vai publika sāk garlaikoties, tie visi šādā reizē pelnījuši ja ne savu tiesu atzinības, tad vismaz pieminēšanu.Blekpūles «Gazette» žurnālists Stīvs Kanevans Zemgales Olimpiskā centra stadionā esot juties visai samulsis, klausoties mūsu VIP personu runās, kamēr futbola laukuma slavenības, gaidot Jelgavas un Blekpūles draudzības mača sākumu, mirka lietū. Ja kolēģis būtu vērotājs kaut vai, piemēram, šīsvasaras skolēnu dziesmu un deju svētkos, kur bērnu tūkstoši, punktuāli piepildot pasākuma scenāriju, karsa vairāk nekā trīsdesmit grādu saulē, tāds lietutiņš aiz pieaugušu vīru apkaklēm nieks vien liktos. Nu jā – neraugoties uz ielūgto angliski runājošo viesu klātbūtni laukumā un tribīnēs, uzrunu teksti netika tulkoti. Taču piekritīsim – nereti svarīgāka par tekstu šādā pasākumā mēdz būt intonācija, jo saturu arī no latviešu valodu saprotošajiem atcerēsies retais. «Aptver visu firmamentu/Univerzums nu ir tavs/Tērps ar violetu lentu/Visus mūs, kad Pikols raus,» skaitīja «Mērnieku laiku» Pietuka Krustiņš, un nemaz nav nekas jāsaprot, lai paliktu prātā.
