Staļģenes muižas pils arhitekts ir pazīstamais sava amata meistars Severīns Jensens.
Staļģenes muižas pils arhitekts ir pazīstamais sava amata meistars Severīns Jensens. Vairākas pēc viņa projektiem celtās ēkas vēl saglabājušās līdz mūsdienām, piemēram, Academia Petrina Jelgavā, Vircavas muižas Kavalieru nams un staļļi, kā arī Rundāles pils staļļi. Arhitektam raksturīgie paņēmieni – rizalītu un logu formas, īpaši kolonnu kapiteļi un ritma krāsojums, dekoratīvās detaļas, kas ēkas fasādē rada gan izsmalcinātību, gan pikantumu, – labi saskatāmi Zaļenieku un Svētes pils arhitektūrā. S.Jensens dzimis 1723. gadā Dānijā. 1766. gadā viņš stājies hercoga Ernsta Johana Bīrona, tad – Pētera Bīrona dienestā. No 1772. gada līdz 1795. gadam, kad tika likvidēta Kurzemes un Zemgales hercogiste, viņš bijis hercoga galma arhitekta amatā. S.Jensena augsto profesionalitāti novērtēja arī Kurzemes guberņas valdība, un 1795.–1804. gadā S.Jensens ieņēma Kurzemes guberņas arhitekta amatu. 12 bērnu tēvs savā 81 gadu ilgajā mūžā bija strādājis daudz un radoši, bet diemžēl daudzi no viņa darbiem gājuši bojā: Līvenu dzimtas mauzolejs Līvbērzē, Lustes pils, grāfu Mēdemu pils Jelgavā un citi. Pēc S.Jensena projekta celtas baznīcas Ventspilī un Alsungā, bet 1804. gadā atjaunota Sv. Annas baznīcas Jelgavā.
Staļģenes pils celta 1797. gadā, bet 19. gs. 60. gados ēka paplašināta ar piebūvēm abos tās galos. Tādējādi muižas īpašnieks 14 istabu vietā ieguvis 20. Laika gaitā pils fasāde vairākkārtīgi pārkrāsota. Savulaik, pēc S.Jesena projekta, pils āriene bija viņam raksturīgajos toņos – sarkanbrūna ar tuvu baltam krāsotām detaļām – līdzīgi kā mūsdienās Academia Petrina. 19. gs. otrajā pusē pils ieguva citu krāsojumu – dzeltenīgu ar baltām dekoratīvām detaļām. Staļģenes muiža radusies 16. gs. kā Kurzemes un Zemgales hercoga domēne. Laika gaitā tai daudzkārt mainījušies īpašnieki, bet no 1866. gada līdz pirmās Latvijas Republikas brīvvalsts gadiem tā piederējusi Repenakiem. 1921. gada 1. septembrī Staļģenes muižas telpās tika atklāta skola apkārtnes bērniem. Pils tika pārbūvēta un pielāgota skolas vajadzībām. 20. gs. muižas ēka ieguva jaunus iemītniekus. Gadiem ejot, vecā pils bija nolietojusies un tai bija nepieciešams remonts. Katrs remonts un pārbūve ienes ēkā ko jaunu, un pielabojot parasti zūd kaut kas no vecā, senatnīgā. Zudušas koka kāpnes un nojume, kas bija veidota trīsstūra formā, arī otras kāpnes ar izeju uz pils parku. Maz kas saglabājies no kādreiz bagātīgi rotātās fasādes dekoratīvās apdares muižas fasādē. Mūsdienās savdabīgo muižas senatnīgumu rada skolas iekštelpās glabātās kāpnes un baltā krāsns, kas vēl ir labā stāvoklī. Seno muižas parku agrāk stipri vien papostījuši Lielupes palu ūdeņi, bet ik gadu pavasaros parku rūpīgi kopj, lai saudzīgi saglābtu to, kas vēl palicis.
No kultūras mantojuma saglabāšanas viedokļa Staļģenes muižas apbūve ir viens no piemēriem, kur pieredzi var gūt citi kultūras pieminekļu īpašnieki un izmantotāji. Būtībā no muižas apbūves palikusi pāri tikai pils un klēts, parks. Pati pils «apaugusi» ar savā laikā nepieciešamiem objektiem – skolas jauno korpusu, malkas šķūni. Šeit nu reiz ir tā pretruna: lai saglabātu kultūras pieminekli, tai nepieciešams apsaimniekotājs, bet, gadiem ejot, lai apsaimniekotu pieminekli, nepieciešami remonti un papildu celtnes. Šķiet gan, ka vienīgā saprātīgā izeja šādā situācijā ir meklēt kompromisu starp veco un jauno, jo tas allaž ir iespējams. Šodien vairākās ēkās redzama padomju laikā pieļautā kļūda – pielabojumi fasādes apdarē ar cementa javu. Piemērs tam ir arī Staļģenes muižas pils ēka. Diemžēl pieredze rāda, ka pēc gadiem cementa java atlec no vecā mūra, izraujot biezu kārtu no kaļķu javas mūrējuma. Tādējādi, labu gribēdami, paši nezinot, nodarām postu senajai celtnei. Kļūdas pieļauj tādēļ, lai no tām mācītos. Kultūras mantojumu saglabājam un atjaunojam galvenokārt nākamo paaudžu vārdā!
