Krogēšana bija sens muižniecības un hercogu rūpals. 1567. gadā Kurzemes lantāgs aizliedza zemniekiem nodarboties ar alus darīšanu un pārdošanu.
Krogēšana bija sens muižniecības un hercogu rūpals. 1567. gadā Kurzemes lantāgs aizliedza zemniekiem nodarboties ar alus darīšanu un pārdošanu. Ar muižnieka atļauju zemnieki drīkstēja darīt alu, ja bija gaidāmas kāzas vai kristības. Taču nereti aizliegums tika pārkāpts un zemnieki paklusām tomēr darīja alu.
17. gs. hercogs Jēkabs uzlika par pienākumu katram hercogistes krodzniekam pārdot ne mazāk kā 36 stopus (44,3 litri) degvīna gadā, bet to tirgot drīkstēja vasarā. Krodznieks drīkstēja paturēt 10 % no pārdotā. 18. gs. pirmajā pusē degvīna dedzināšana un pārdošana muižniecībai un hercoga muižu nomniekiem bija ienesīgs rūpals. Arvien biežāk medalus un miestiņa vietā tika dzerts degvīns.
Degvīna destilācijas atklāšanu piedēvē arābiem, kas tad arī devuši alkoholam tā nosaukumu (arābu val. «al – kuhl» nozīmēja dzērienu, kas it kā devis jaunu dūšu jeb jaunu garu). Degvīna cenas nemitīgi pieauga. Tā, piemēram, 19. gs. sākumā viena muca (152,77 litri) 50 grādīga degvīna maksāja gandrīz 16 rubļu. Lai iegūtu vienu mucu degvīna, izlietoja 7 līdz 10 pūru labības. 19. gs. 20. gados Latvijā sāka dedzināt degvīnu no kartupeļiem. Pateicoties tam, izdevās ievest kartupeļu kultūru, kurai latvieši ilgi bija pretojušies. Degvīna «plūdu» laikā alu vairs neuzskatīja par vīru dzērienu, un spainis alus 1957. gadā maksāja tikai no 16 līdz 24 kapeikām, kā nu kurā krogā.
Kurzemes guberņa 1799. gadā ražoja 2,24 spaiņus degvīna uz vienu vīrieti gadā. Visos krogos līdzās degvīnam un alum pārdeva tabaku, siļķes, sāli, pastalas, dzelzi un citu. Ja nebija naudas, tad nereti par degvīnu varēja norēķināties natūrā – ar labību, sviestu, gaļu, aitām, teļiem.
Jāpiebilst, ka ne ceļiniekiem būvēja lielas krogu ēkas, kas bija neiztrūkstoša lauku ainavas sastāvdaļa. Krogus cēla pie pārceltuvēm, dzirnavām, baznīcām un kapsētām lielceļu malās, lai būtu kur «bagātiem alu dzert, nabagiem sildīties», kā teikts latviešu tautasdziesmā. Lauku krogi bija ne vien ceļotāju un braucēju apstāšanās vieta, bet pirmās un arī ilgu laiku vienīgās laicīgās lauku sabiedriskās celtnes, sava veida «tautas nami». To telpās norisinājās ne vien ļaužu personīgās dzīves notikumi, satikšanās, domu un baumu apmaiņa, kalpu salīgšana Jurģos, bet krogi bija arī pagasta sabiedriskā sadzīves notikumu vieta. Tajos bieži noturēja oficiālās pagasta sanākšanas, rīkoja deju vakarus, kora mēģinājumus un spēlēja teātri. 19. gs. beigās sākās krogēšanas noriets, jo dibinājās pirmie veikali, bet sabiedriskā dzīve «pārcēlās» uz tautas un pagastu namiem.
No lielajiem un kādreiz lepnajiem Jelgavas apriņķa krogiem šodien maz kas palicis pāri. Vairāk gan teikas un nostāsti. 19. gs. vidū celtais Bērzu krogs ir viens no tiem, kas salīdzinoši saglabājies vislabāk. Protams, pateicoties tam, ka tajā dzīvo cilvēki, kuri ik pavasari sakopj savu dzīves vietu un tās apkārtni. Jaunās muižas kroga šodien vairs nav. Zināma tikai aptuvena tā atrašanās vieta. Lielā Ošu kroga ēka stipri cieta ugunsgrēkā 90. gados. Šodien vairs nav Šķilvju kroga. Par tā kādreizējo eksistenci liecina divi koku puduri abpus lielceļam. 70. gados vēl bija redzamas baltās Šķilvju kroga ēkas paliekas. Skaistā Svitenes upes ielokā atradās Paugu krogs. Arī par to palikušas tikai atmiņas vietējo iedzīvotāju stāstos.
Braucot uz Jaunsvirlauku tālāk pa lielceļu, rodas jautājums: kur gan palicis Starpu krogs? 80. gados tas visai lepni vēl stāvēja un bija salīdzinoši vislabākajā stāvoklī no visiem krogiem, kas atradās ceļa posmā no Blukām līdz Jaunsvirlaukai. Tas bija arī jaunākais no minētajiem krogiem. Atšķirībā no pārējiem krogiem Starpu krogs bija mūrēts no ķieģeļiem, bet pārējie – māla kleķa celtnes. Paša kroga un tā apbūves ēku jumti bija ar māla kārniņiem. To sasistās paliekas vēl šodien mētājās piesnigušajā dārzā. Garus ceļus «aizstaigājuši» Starpu kroga jumta dakstiņi kā daudzkas mūsu tautas vēsturē un kultūrvēsturē. ..
