Māsas Kovaļevskas kustībā rod enerģiju daudzajiem ikdienas darbiem.
Ir ceturtdienas pievakare, un no Jelgavas dzelzceļa stacijas tūlīt aties vilciens Rīgas virzienā. Kad, šķiet, jau visi pasažieri nogruntējušies atrastajās vietās un gaida startu, pēdējā mirklī pēdējā vagonā paspēj iekāpt sportiska meitene gaišiem bizītē savāktiem matiem. Sēdvieta atrodas ne vien viņai, bet arī palielajai somai. Taču drīz vien atklājas, ka tā nolikta blakus ar tālredzīgu mērķi un pēc dažām pieturām tiek pārvietota, jo Cenu stacijā iekāpj un līdzās piesēž tikpat ņipra tumšmate. Vaibsti abām līdzīgi, arī brauciena maršruts un aizsāktā sarunu tēma viena – Ozolnieku skrējēju kluba dalībnieces māsas Dace un Baiba Kovaļevskas dodas uz «Arkādijas apļu» piektā posma sacensībām Rīgā. Līdz galam šoreiz nav jābrauc – jaunietes kāpj ārā Torņakalnā un iet pāri sliedēm Uzvaras parka virzienā, kur jau pa gabalu redzama raibas lentes iezīmētā starta un finiša vieta.Ikdiena katrai savaTumšmatei Baibai ir 24 gadi, māsai 23, bet sacensību dalībnieku listē, kur abas ierakstās līdzās, viņas ir S18 grupas pārstāves. «Arkādijas apļos» gan tas nav svarīgi, jo piecu kilometru distancē, ko skries Dace un Baiba, pieaugušo konkurencē visus vecumus vērtē līdzīgi.Drīz vien sāk «apļot» kilometra un trīs kilometru skrējēji. «Piecnieks» būs pēc stundas, taču māsas jau pārģērbušās un dodas iesildīties. «Pareizi,» smaidot uzslavē kāds acīmredzot pazīstams domubiedrs un piebilst, ka «olimpieši sāk sildīties pusotru stundu pirms starta». Mēs gan iepriekš sarunā vilcienā jau esam noskaidrojušas, ka māsām nav «olimpisku» ambīciju un skriešana – tikai hobijs. Pie tam vienīgais, kas abām kopīgs.Jelgavas 4. vidusskolā kā Baibai, tā Dacei esot iegadījusies «a» un «c» klase, gan ar gada atstarpi. Mācībās abas izvēlējušās dabaszinātņu novirzienu, bet studijas aizvedušas katru uz savu pusi. Baibai nu jau LLU iegūts bakalaura diploms Ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbības vadītāja specialitātē, bet zinību apguve turpinās Ekonomikas fakultātes maģistrantūrā. Dace pēc pirmā augstākās profesionālās izglītības grāda Policijas akadēmijā iestājusies LU Juridiskajā fakultātē.Aizņemtības ikdienā pietiek. Turklāt Dace arī strādā, lai nopelnītu mācību maksu. «Bet Baibai jāpelna desmitnieki, lai noturētos budžeta grupā,» māsa smej.Tā nu sanāk, ka tie divi trīs treniņi nedēļā un trīs četras skriešanas sacensības mēnesī ir vienīgais laiks, ko abas pavada vienā vietā un līdzīgā ritmā. Ārpus tā – Baibai patīkot uzspēlēt volejbolu, Dacei futbolu. Baiba lasa romānus, Dace – piedzīvojumu stāstus. Baiba ravē puķes, Dace rūpējas par kāpostiem. Arī pārējais mājas solis parasti sadalās tā, lai darbiņš katrai pa prātam.Par skrējējiem izlasījušas «Ziņās»«Arkādijas apļu» kilometra distances skrējiens jau galā, un trīs mazas rīdzinieces atelšas uz soliņa. «Vai tu tici, ka mūsu trenere skries 21 kilometru?» «Es gan vairāk par vienu nevarētu.» «Es arī ne.» «Viņa droši vien bērnībā daudz trenējusies…» Mazliet atšķirīgs sakāmais par šo tēmu droši vien būtu abām Ozolnieku skrējējām, kas tikmēr turpina savus iesildīšanās vingrinājumus. No fizkultūras stundām mazajās klasēs māsām paticis basketbols, vēlāk – peldēšana, bet ne tiktāl, lai iesaistītos kāda sporta veida treniņos. Jā, ap «padsmit» gadu vecumu abas sākušas pa vakariem mājām tuvējā meža ielokā paskriet. Kā pašas teic, – lai galva atpūšas, pašsajūta uzlabojas un enerģija rodas.«Vienreiz izlasījām «Zemgales Ziņās», ka Ozolniekos notiek skriešanas sacensības. Tas varēja būt 2004. gada augusts,» Baiba atceras, ka toreiz aizgājušas, bez sevišķām grūtībām pieveikušas piecus kilometrus un kopš tā laika arī saistījušās ar Ozolnieku skrējēju klubu.Maratonu atstāj pensijaiKopā ar domubiedriem nu jau noskriets simtiem kilometru un izmēģinātas visdažādākā garuma distances. Baibas kontā pat pieci maratoni, un trīs reizes 42,195 kilometrus pieveikusi arī Dace. Patlaban gan Baiba sacensībās vislabprātāk izvēlas piecus līdz desmit kilometrus. «Maratons prasa ļoti daudz treniņu laika, skriešu to, kad pensijā nebūs ko darīt,» viņa smej. Bet Dacei mīļākais ir pusmaratons, un šie pieci kilometri «Arkādijas apļos» būšot labs treniņš, gatavojoties 21 kilometram nākamajā sestdienā Valmierā.«Redz, es jau reklamēju sacensības,» viņa joko, pagriezdama muguru, kur uz krekliņa redzams «Valmieras maratons 2009».Pagājušajā gadā Dace pusmaratona distancē izcīnījusi pirmo vietu, un tas līdz ar 50 latu balvu bijis visai patīkami. Bet citādi – sasniegtais rezultāts esot mazsvarīgāks par pašu piedzīvojumu. «Kur lai es to rezultātu lieku?» viņa parausta plecus.Pieci kilometri kā nebijušiKad mugura ar Valmieras uzrakstu trasē pavīdējusi garām piecas reizes, pieci kilometri ir galā, un Dace, izrādās, sieviešu konkurencē izcīnījusi pirmo vietu. Baiba sākumā domā, ka finišējusi otrā, bet ir kļūdījusies un nopelna tikai trešās vietas diplomu. «Iedomājies, man likās, ka pa priekšu īsiem matiem un auskariem skrien vīrietis, un nemaz necentos apdzīt,» viņa smiedama stāsta Dacei. «Ej nu, to taču gan varēja redzēt, ka sieviete,» māsa netic. Tā, lūk, arī var gadīties skrējienā ar abiem dzimumiem kopēju startu.Pēc 15 minūtēm no Torņakalna aties Jelgavas vilciens, un meitenes ātri vien ir gatavas atpakaļceļam. Pirmais vagons braucēju pilns, bet nākamajā atrodas divas sēdvietas līdzās. Šķiet, nekas neliecina, ka aiz muguras pieci sacensību kilometri, jo māsas ņipri sāk apspriest, cikos un kur jābūt un cik gari posmi Ozolnieku skrējējiem būs svētdien gaidāmajā starptautiskajā pasākumā «The World Harmony Run», kur abas arī piedalīsies ne pirmo reizi.«Forša diena,» viņas apstiprina īsi pirms izkāpšanas Cenās. Mājās gan diži daudz vairs neiznāks ko padarīt, un labi, ka vakariņas būs pagatavojusi mamma.
