«Saskaņas centra» Zemgales saraksta līderi Vitāliju Orlovu iztaujā Evita Puriņa un Gaitis Grūtups.
Vitālijs Orlovs ir viens no 18 «Saskaņas centra» (SC) frakcijas deputātiem Saeimā. Dzimis Jēkabpilī. Viņa vecāki no Krievijas uz Latviju atbrauca 1960. gadā, lai būvētu šeit tiltus. Pēc izglītības ārsts. – «Saskaņas centra» sarakstā redzam dažus jelgavniekus, taču lielākā daļa ir nepazīstami cilvēki. Pēc kāda principa kandidāti sarindoti, un uz cik lielu ieguvumu cerat Zemgalē?Zemgalē cīnāmies par trim četrām deputātu vietām. Saraksta pirmais numurs esmu es kā tagadējais Saeimas deputāts, otrais ir rīdzinieks Aivars Bergers, kurš nāk no bijušā «Jaunā centra», trešais – sociāldemokrāts Āris Ruža, ceturtais – Ainārs Galviņš no Sociālistiskās partijas. – Realitāte ir tāda, ka Bergeru mēs nepazīstam, Ružu nepazīstam un tā tālāk.Es jums piekrītu. Taču situācija ir tāda, kāda tā ir. Individuālais un kopējais darbs parādīs, kurš tiks ievēlēts Saeimā. – Vai varat izskaidrot, kāpēc SC Jelgavas Domē ir sašķēlies? Andrejs Eihvalds un Ludmila Gineite strādā kopā ar Domes vadību, bet Valentīns Grigorjevs ir opozīcijā. No SC ievēlētais Sergejs Nevoļskis vispār izslēgts no partijas. Vai šāda šķelšanās un dalīšanās nebūs arī Saeimā?Tas laikam bija komunikācijas trūkums, ka Jelgavas Domes deputāti tūlīt pēc vēlēšanām nenosēdās pie viena galda un neizveidoja kopīgu platformu. Jūrmalas Domē dalīšanās ir vēl problemātiskāka. Taču Saeima, salīdzinot ar pašvaldībām, ir «cita dziesma». Es nevaru iedomāties, ka parlamentā SC deputāti nebūtu vienoti. Jā, 8. Saeimā no mums aizgāja pieci deputāti (2004. gadā no tolaik PCTVL ietilpstošās Tautas saskaņas partijas, kas tagad ir «Saskaņas centrā», uz Aināra Šlesera vadīto LPP/LC pārgāja Dainis Turlais, Vjačeslavs Stepaņenko, Pāvels Maksimovs, Anatolijs Mackēvičs un Valērijs Karpuškins, presei raisot aizdomas, ka viņiem ir samaksāts – red.). Varbūt ar to kāds atrisināja personiskas problēmas, taču četri no viņiem Saeimā vairs nav ievēlēti. – Cik labi jūs pats pazīstat sava saraksta deputātu kandidātus? Pilsētā dzirdam, kā viedokli pauž Grigorjevs un Jakovels, taču Jelgavas Domes sēdēs ne reizi neesmu dzirdējusi runājam Eihvaldu. Kā Rāviņš liek, tā balso. Vai šāds deputāts arī Saeimā pildīs komandas? Zemgales sarakstā ir cilvēki ar lielu pieredzi un arī jaunas sejas. Eihvalds, Jakovels, Nikolajs Sokols – tie ir jauni cilvēki zem trīsdesmit. Politiķiem pārmet, ka Saeimā sēž vieni un tie paši. Esam domājuši par paaudžu maiņu. Arī es līdz pensijai Saeimā sēdēt netaisos.– Jūs solāt, ka veidosiet jaunas darba vietas, palielināsiet naudu medicīnai, nodokļus nepaaugstināsiet, «māmiņu algas» maksāsiet divus gadus… Kur tam visam ņemsiet naudu?Es zinu, kā samazināt cenas medikamentiem. Kāpēc, piemēram, telekomunikāciju jomā cenas Eiropā ir izlīdzinājušās vienādi, bet farmācijā – nē? Zāļu tirgotājiem ministrijā ir savs lobijs, tādēļ brīvā tirgus likums uz valsts kompensējamo medikamentu iepirkumu nedarbojas. – Ja sākat runāt par lobijiem, tad jūsu partija savukārt ir «Parex bankas» lobijs – SC ļoti aizstāvēja bankas nesadalīšanu, kas tās bijušajiem īpašniekiem Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim ļautu vēl vairākus gadus no tās saņemt miljonus. Valsts, kas tajā jau ieguldījusi miljardu, turpinātu ciest zaudējumus. Tā ir jūsu interpretācija. Grozot likumus, vienmēr kāds ir ieguvējs un kāds – zaudētājs. Es neesmu izcils ekonomists, bet SC tāpat kā visām frakcijām ir padomdevēji, neatkarīgi konsultanti. Pieņemot lēmumus, tiek ņemts vērā arī atsevišķo deputātu komisiju skatījums. – Kargina dzīvesbiedre Anna Barinova SC šogad ziedojusi vairākus tūkstošus latu. Arī citi viņiem tuvi cilvēki ir ziedotāju vidū. Es «Parex» neesmu redzējis mūsu konsultantu sanāksmēs. Vismaz es šo saikni nemanu.– Pašlaik dzirdam dažādus partiju viedokļus par to, kas būtu jādara ar Latvijas vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem. Daži sola panākt, ka Latvijai parāds nebūs jāatmaksā. Ko jūs darīsiet?Mēs nevaram nepildīt savas saistības ar Starptautisko Valūtas fondu, tāpat kā nevaram tās nepildīt ar NATO. Tomēr tūlīt arī sāksim ar aizdevējiem runāt par kredīta atmaksas termiņa pagarināšanu. Ar nosacītu analoģiju no vēstures var salīdzināt, ka 1917. gadā, kad sabruka Krievijas impērija, tā bija Rietumvalstīm parādā ievērojamu summu. Toreiz jaunās valdības vadītājs Ļeņins spēja vienoties, ka parāda atdošana tiek atlikta uz piecdesmit gadiem. Tūlītēja kredīta atmaksa kavētu Latvijas nostāšanos uz kājām. Mums arī trūkst informācijas par saistībām ar Starptautisko Valūtas fondu, ko Godmaņa valdība uzņēmās. Toreiz katram deputātam bija iespēja Saeimas bibliotēkā divas stundas iepazīties ar šā līguma tekstu. Pēc tam vajadzēja parakstīties, ka neizpaudīsim to, ko zinām. – Pagājušajā nedēļā jūsu frakcijas līderis Jānis Urbanovičs izteicās līdzīgi. Turpretī Finanšu ministrija saka – visi dati ir pieejami.Jāņem vērā, ka tagad noris priekšvēlēšanu cīņa un publiskajā telpā tiek arī melots. Astoņus gadus sēžot Saeimā, nekad neesmu redzējis Aizsardzības ministrijas budžeta izklāstu, kaut, piemēram, Lielbritānijā parlamenta deputāti zina, cik maksā viena patrona. Vienīgā taisnīgā pieeja ir budžetu sadalīt procentuāli pēc iekšzemes kopprodukta lieluma. Katrai ministrijai iezīmēt savu procentu šajā sadalījumā un stingri rēķināties ar to. Mēs iestājamies par plašāku sadarbību ar Austrumiem, kas Latvijai kā ES valstij varētu pavērt iespējas nopelnīt. – Vai Krieviju var uzskatīt par stabilu tirdzniecības partneri? Mēs esam pieredzējuši, ka sadarbība beidzas, kolīdz ir Krievijai netīkami poliski lēmumi. Arī Maskavas mērs Jurijs Lužkovs nupat Latvijā sacīja, ka krievu valodai jākļūst par otru valsts valodu. Vai jūsu politiķi pret to iebilda? Paldies Lužkovam, ja viņš veicinās ekonomiskos sakarus, taču viņš ar savu izteikumu par divām valsts valodām Latvijai ir simpatizējis nevis SC, bet gan «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā». Krievijas redzamākajiem politiķiem attieksme pret Latviju ir ļoti dažāda. Krievijas parlamenta augšpalātas Ārlietu komitejas vadītājs Mihails Margelovs Latvijā sacīja, ka Krievija vairs nedomā celt Latvijas nepilsoņu jautājumu. To, kādā valodā mums runāt, noteiks pati dzīve. Rīgā ir sliktākas darba izredzes cilvēkiem, kuri nezina krievu valodu. Ja es būtu kafejnīcas īpašnieks Vecrīgā, man taču nederētu darbinieks, kurš prot vienīgi latviski, viņam būtu jāzina vismaz trīs valodas. Ekonomiskajā sadarbībā ar Krieviju Latvijai ir priekšrocības tādēļ, ka pie mums dzīvo krievi, kas vienkārši spēj sazināties ar tautiešiem Krievijā, izdzert vismaz tik daudz, cik viņi var. No padomju laikiem pozitīvi, ka Krievijas krievi turpina priecāties par mūsu Jūrmalu, ēst šprotes, dzert melno balzamu, ko paši vairs nedzeram.– Jūsu programmā ir prasība pašvaldību vēlēšanās dot vēlēšanu tiesības nepilsoņiem.Lai piedalītos politiskajā dzīvē, jānaturalizējas, jākļūst par pilsoni. Turpretī, vēlot pašvaldības, kur ir galvenokārt saimnieciskas lietas, balsošanas tiesības jādod visiem nodokļu maksātajiem, arī nepilsoņiem. Vai ierēdnim, kurš strādā pašvaldības iestādē, saskarsmē ar nepilsoņiem būtu jālieto arī krievu valoda. – Jūsu programmā ir savāds punkts, ka valsts radīs jaunas darbavietas. Tiek runāts par vispārējo nodarbinātību. Tas gandrīz vedina uz domu, ka gribat mainīt valsts iekārtu.Mums sabiedrībā parādījušies cilvēki, kuri, šķiet, nestrādās nekad. Valstij nevajadzētu nodarboties ar lietām, kas nav tās funkcijām atbilstošas. Taču, ja bankas kredītus nedod, pastāv iespēja, ka valsts iegulda līdzekļus, lai radītu uzņēmumus.– Bet vai tas neradīs konkurences pārkāpumu? Ko teiks privātais ražotājs, ja par viņa nodokļiem valsts radīs konkurējošu uzņēmumu?Konflikts varētu rasties, ja valsts radītais uzņēmums vēlētos iespiesties kādā nišā, ko privātais sektors jau aizņēmis. Taču valsts, piemēram, pēc 2013. gada varētu uzbūvēt cukurfabriku? Varbūt tas izdodas. Ar laiku šo cukurfabriku varētu izdevīgi pārdot jeb nodot privatizācijai. – Programmā runājat arī par demogrāfisko problēmu. Ko darīt, lai nebrauktu prom un vairāk dzimtu?Pirmkārt, «māmiņu algas» no sociālā budžeta jāpārceļ uz valsts budžetu. Otrkārt, jāmaina attieksme pret bērna piedzimšanu un valsti kopumā. Politiķi līdz šim bieži valsti ir apzaguši. Ņemsim par piemēru pensiju 2. līmeni. Dombrovska valdība paņēmusi no tā līdzekļus un ieguldījusi Valsts kasē. Nākamie pensionāri tagad var cerēt tikai uz 3. pensiju līmeni. Bieži mainot spēles noteikumus, zūd uzticēšanās politiķiem un arī vēlēšanās maksāt nodokļus. Es domāju, ka Latviju pametušie agri vai vēlu atgriezīsies. Sliktākā gadījumā tas notiks pensijas gados. Nostaļģija pēc dzimtenes, pēc sakņu sajūtas ir gan Latvijas krieviem, gan latviešiem. Pilnu intervijas tekstu lasiet www.zz.lv.
