Cilvēka dabā ir instinktīvi pretoties visam jaunajam, ja vien prāts nav sapūderēts un uz ausīm «nekarājas makaroni», kā nu tik būs un notiks! Lielākoties sveram un mērām, vai mums derēs. Tāpēc nav brīnums, ka arī ES finansēto programmu «Skolas auglis» visas izglītības iestādes neuzņem ar atplestām rokām, kaut piekrīt, ka ideja veselīga dzīvesveida popularizēšanas nolūkā pasniegt 1. – 6. klašu skolēniem Latvijā izaudzētus svaigus augļus un dārzeņus ir laba. Viens no iemesliem, kas vairākas skolas atturējis pieteikties, ir bailes no birokrātiskajiem šķēršļiem, lai gan organizatori sola vienkāršotu papīru kārtošanas procesu. Bet izglītības iestādes netic! Īpaši tās, kas kādreiz jau mēģinājušas ko paņemt no Eiropas naudas maciņa. Salīdzina, ka tas esot bijis līdzīgi kā līst caur drošības tīklu, cenšoties neiedarbināt signalizāciju. Ja tā sāktu gaudot, pats būtu vainīgs. Piekrītu atziņai, ka bieži vien vēlamies būt «svētāki par pāvestu», bet vai tāpēc nemēģināt nemaz, aizbildinoties ar vajadzīgās izveicības trūkumu Eiropas projektu lietās? Kas nenogalinot darot stiprāku. Iespēja taču!Svēršanas un mērīšanas procesā nepaslīd arī garām informācija, kas būs atrodams augļu un dārzeņu paciņās. Āboli – jā, bumbieri – garšīgi, burkāni – labi! Dzērvenes – skābas taču! Kāposti – nu tā! Kāļi un kolrābji – kas tie tādi? Pieņemu, ka tieši šāds dialogs risināsies mazo skolēnu galviņās, atverot simtgramīgos iepakojumus. Nedomāju, ka viņi būs tik naski notiesāt to visu tikai tāpēc, ka veselīgi, jo, būsim godīgi, cik daudzās ģimenēs tiek gatavoti kolrābji? Cik iedvesmoti paši esam ēst nepazīstamas skābas, sīvas un citādi netīkamas lietas? Tāpēc vietā ir arī jautājums – vai līdz ar programmas ieviešanu nekļūs vairāk darba apkopējiem?
