Rasmas Urtānes dzeja netop pēc pasūtījuma – tā atnāk, kad ir laiks.
Septembris Latvijā ir dzejas mēnesis. Kad skolās, parkos, biedrībās, dažādos pasākumos izskan dzeja, dzejniekiem tie ir gada lielākie svētki. Arī jelgavniecei Rasmai Urtānei, kas to raksta jau vairākus gadu desmitus. Oktobrī klajā nāks viņas trešais dzejoļu krājums. Vieniem Rasma Urtāne pazīstama kā dzejniece, citiem kā lieliska pasniedzēja un kolēģe, citiem – vienkārši sirsnīgs un atvērts cilvēks. Rasmas kundze uz interviju ierodas koši sārtu matu krāsu – ziedoša un smaidoša. Viņa sevi sauc par «rudens bērnu». Rudens ir viņas mīļākais gadalaiks. «Oktobrī ir mana dzimšanas diena, un pašas jaukākās bērnības atmiņas arī saistās ar rudeni, tā krāsainību, ražas vākšanu dzimtajā Latgales pusē. Rudenī satiku savu mīlestību. Tas ir laiks, kad runā un top dzeja,» viņa iegrimst pārdomās.Nostaļģijā par LatgaliJau 12 gadu temperamentīgā latgaliete par savām mājām sauc Jelgavu. Te viņa ienākusi uz palikšanu. Dzimusi Ludzas rajona Mežvidu mājās, Rasma jau no bērna kājas pratusi lauku darbus. Tomēr pēc skolas izvēlējās studēt ķīmiju un Rēzeknē uzņēmumā «Latvijas keramika» vadīt laboratoriju. Ģimenē ir četri dēli un meita. «Kad dzima bērni, mājās sēdēt nebija interesanti un nolēmu atgriezties tēva mājās, lai saimniekotu. No sovhoza iebildumu nebija – nāc un strādā! 13 gadu pagāja tā pamatīgi – slaucām govis, turējām jaunlopus, aitas, cūkas, zosis un tītarus. Katru gadu audzējām vairāk nekā 200 broileru, braucām uz tirgu un paši pārdevām. Tā bija iespēja nopelnīt – mēnesī ap 500 rubļu sanāca. Gada laikā sakrājām naudu žigulim, braucām uz Maskavu tam pakaļ,» atceras Rasma. Mazi bērni, darbs, ģimene, tomēr dzīvē kaut kā pietrūcis, un Rasmas kundze iestājās Latvijas Universitātē un ieguva maģistra grādu sabiedrības vadībā. Rīgā viņa saņēma uzaicinājumu nākt strādāt uz Jelgavu – Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU) par pasniedzēju –, taču atgriezās Latgalē, kur sāka strādāt Rēzeknes slimnīcā.Pēc dažiem gadiem, vēlreiz uzrunāta, Rasma tomēr nolēma doties uz Jelgavu. To veicināja pārmaiņas personīgajā dzīvē. LLU viņai piedāvāja lasīt lekcijas lietvedībā. Dažādos žurnālos Rasmai Urtānei ir vairāk nekā 50 zinātnisku publikāciju par lietvedību, par šo jomu sarakstītas arī divas mācību grāmatas un divas rokasgrāmatas. Autore atzīst, ka neko interesantāku par lietvedību nevar iedomāties. Sākumā dzīvojusi kopmītnes istabiņā, cits pēc cita uz Jelgavu pārcēlušies arī bērni. Viesojoties pie māsas Cēsu pusē, Rasma nejauši satikusi kādu cilvēku, kas viņas turpmākajā dzīvē spēlē nozīmīgu lomu. «Tas ir cilvēks, uz kuru varu paļauties, ar ko esmu laimīga,» par Vasiliju teic Rasmas kundze. Ģimene Jelgavā nopirka jaunbūvi, ko pamazām pārvērta omulīgā mājā, bet Latgale palikusi dziļi sirdī. Ar to saistās atmiņas un jaunākais dēls, kas izvēlējies tur palikt uz dzīvi. Dzīve dzejas vārdiemLielāko daļu savas dzīves notikumu Rasmas kundze ietērpj dzejā. «Daudzi man jautā, kāpēc es rakstu. Tā ir pašapliecināšanās, savu izjūtu izpausmes forma. Es nerakstu dzeju pēc pasūtījuma. Es to izjūtu. Pirms gadiem 30 neprātīgi iemīlējos, bet tā bija mīlestība tikai no manas puses, un es to «izraudāju» dzejā, tādēļ ļoti daudz savu dzejoļu zinu no galvas. Mūsu dzimta ir lieli mūzikas mīļotāji, arī es spēlēju ģitāru un dažiem saviem dzejoļiem esmu komponējusi mūziku. Vairākas dziesmas piedalījušās šlāgermūzikas parādēs,» stāsta dzejniece un nodzied kādu fragmentu.Viņas pirmās dzejoļu grāmatas «Kā smaržo zeme» (izdota 1998. gadā) 3000 eksemplāri grāmatnīcās tika izpirkti ļoti īsā laikā, un pārdošanā tās vairs nav. Pirms četriem gadiem dienas gaismu ieraudzīja «Pērkones ziedā», bet oktobrī pie lasītājiem dosies jau trešais jelgavnieces dzejoļu krājums. Pirms gada Jelgavas dzejniece piedalījās arī grāmatas «Ceturtā zvaigzne» tapšanā par Jelgavas bīskapu Antonu Justu. Kā dzimušai latgalietei Rasmai baznīca un kristīgā ticība ir svēta lieta. Daudzas lietas savā stāstījumā viņa saista ar Dieva gribu. Arī to, ka spējusi izaudzināt piecus brašus bērnus un grūtā brīdī pajumti un mīlestību dot vēl trim. «Reiz vilcienā, braucot no Rīgas uz Rēzekni, ieraudzīju kādu stipri nelaimīgu meiteni ar diviem maziem bērniņiem, saraudātām acīm, ļoti nobijušos… Izrādās, viņa muka no vīra, kas jauno sievieti sita un pazemoja. Viņai nebija kur iet, un es piedāvāju braukt man līdzi. Tā mūsu dzīvē ienāca Aijiņa un viņas bērni. Citi teica: tu traka? Tev pašai pieci bērni, un tu vēl trīs pieņēmusi. Jā, gan kopīgiem spēkiem izdzīvosim. Nu Aijai ir sava ģimene, bet viņa vienmēr man būs kā pašas bērns,» stāsta Rasma.Vēl dzīvojot Rēzeknē, viņa bija aktīva dzejas klubiņa biedre. Pārnākot uz dzīvi Jelgavai, tā ļoti pietrūcis un bijis sapnis nodibināt ko līdzīgu. Tā tapa «Pieskāriens», kurā apvienojušies Jelgavas un tuvējās apkārtnes dzejnieki, kas tautā nav tik pazīstami, bet raksta brīnišķīgus dzejoļus. «Pieskāriena» biedri šogad izdos savu ceturto kopkrājumu «Zemgales vācelīte». Tajā būs lasāmi Jelgavas, Dobeles, Rēzeknes, Tukuma, Cēsu, Rēzeknes dzejnieku darbi. «Pieskāriens» ik gadu tiek arī laipni aicināts piedalīties Dzejas dienu pasākumos visā Latvijā. «Daudzi jautā: kā tu to visu pagūsti? Droši vien Dievs man devis 25 stundas diennaktī. Man šai dzīvē vēl ir ļoti daudz darāmā, pirmais – jāpabeidz rakstīt doktora disertācija,» plāno Rasma Urtāne.
