Gaidis Beitiņš ar velosipēdu sāka braukt pēc ārsta ieteikuma.
Pagājušās svētdienas vakarā pēc peldes Ozolnieku ezerā Gaidis Beitiņš noguris uzkāpa uz riteņa un, ieskatījies velodatorā, secināja, ka beidzamajās piecās dienās nominies 490 kilometru. Līdz mājām Jelgavā Svētes ielā vēl palika seši, un līdz ar to velopārgājiena maršruts no Rēzeknes caur Krāslavu, Daugavpili, Koknesi un Ikšķili līdz Jelgavai bija veikts. Braucot lēnāk, domā tālākBērnu dienās ar velosipēdiem braucis vai katrs puika, taču astoņdesmitajos gados, kad Gaidim Beitiņam sākās vīra gadi, pieaugušam mīties ar divriteni nebija modē. Gan ģimenes, gan darba vajadzībās tika braukts ar motociklu, automašīnu. Taču pēkšņi nepilnos piecdesmit gados Gaidim parādījās veselības problēmas. Viņš stāsta: «Pēc profesijas esmu ceļu projektētājs, ikdienas darbs pēdējā laikā sanāk mazkustīgs. Piepeši mediķi man konstatēja mugurkaula deformāciju. Ārsts ieteica vingrināt muskuļus uz velotrenažiera. Samaksāju par nodarbībām piecus latus un tad «kā pa pieri» secināju: «Kādēļ man jāmaksā nauda, lai mītu pedāļus piesvīdušā trenažieru zālē!» Nopirku velosipēdu un sāku braukt – gan ikdienā uz darbu, gan nedēļas nogales pārgājienos.» Īsākos maršrutos viņam pievienojas arī sieva Anita, taču, kad dienā bija plānots nobraukt simts un vairāk kilometru, Gaidis ceļā devās viens. Abi laulātie draugi uzskata, ka ik pa laikam cilvēkam vajag šo to pārdomāt vienatnē ar sevi. Velobraukšana tam ir piemērota. Vadot automašīnu, uzmanība stipri jākoncentrē uz ceļu. Ar divriteni minoties, tu vari aizdomāties tālāk. Turklāt, ja piepeši gribi kaut kur neplānoti iegriezties, tad arī griezies. Ar auto tas diez vai sanāks, jo nākamajā mirklī jau būsi gabalā. Gaidim velobraukšanā ir arī profesionāla interese. Viņš pārlūko, kā uzbūvēti ceļu posmi, veloceliņi, ko daudzviet projektējis viņš pats. Starpība vairāk nekā 300 metruUz velopārgājiena starta vietu Rēzeknē Gaidi nogādājis dēls ar auto. Ģimenei nav radu Latgalē, taču šis novads ar savu skaisto dabu cilvēkus tā pievelkot, ka vismaz reizi gadā griboties turp aizbraukt. 8. septembra rītā no Latgales Māras viņš devies ceļā pa Pēterburgas – Varšavas šoseju, kas gana plata, lai uz tās atrastos vieta gan zirga pajūgam, gan divritenim. Pēcpusdienā velotūrists iebraucis Aglonā. «Man bija atklājums, ka šajā sakrālā tūrisma centrā, kas slavens ar baziliku un citām katoļu svētvietām, uzņēmīgi aglonieši izveidojuši privātu Maizes un arī Kara muzeju, kur izstādīta Latvijas pilsoņa pase, kuras derīguma termiņš 1945. gadā bijis pagarināts līdz pat piecdesmitajiem gadiem padomju laikos. Diez vai šo dokumentu īpašnieks varēja reāli lietot, taču nacionālajai pašapziņai tas acīmredzot noderēja,» stāsta Gaidis. Tās pašas dienas pievakarē viņš sasniedza Saules kalnu, kas 271 metra augstumā paceļas pie Latvijā dziļākā (69 metri) – Drīdža ezera. Tūristu atpūtas kompleksā, ko gadu desmitiem iecienījuši gan vasaras, gan ziemas atpūtnieki, neesot bijis neviena. Neatkarības laikā sabūvētie tūristu koka namiņi jauki, taču durvis un logi īsti neveras ciet – daudz «būvniecības buma» brāķa,» spriež lietpratējs.Daugavpilī nav vecu mājuNākamā rīta pirmais pieturas punkts – Krāslava. Tā ar saviem Daugavas lokiem Gaidim esot īpaši pievilcīga jau no jaunības. Arī pēdējā laikā kļūstot arvien sakoptāka un skaistāka. Pilsētas centrā no metālā veidotas buru laivas (kāda ir pilsētas ģerbonī) tapusi strūklaka un ierīkota gājēju iela. Daugavas kreisajā krastā ir tūristiem bez maksas pieejams skatu tornis (daugavpiliešu meistaru būvēts, līdzīgs atrodas Ložmetējkalnā). Tālāk velomaršruts virzījās pa grants ceļu gar pašu Daugavu, apskatot vecticībnieku Slutišķu sādžu, Vasaregelišķu skatu torni, un tad vairs nebija tālu Daugavpils.Cik veca ir Latvijas otra lielākā pilsēta? Vēsturnieki strīdas, vai tā dibināta 1205., 1274. vai, kā tagad oficiāli atzīst, 1275. gadā. Mūsdienu Daugavpils izveidojusies pie 1810. gadā uzbūvētā cietokšņa, tādēļ pilsētā nav nevienas ēkas, kas būtu vecāka par divsimt gadiem. Par 13. gadsimta Dinaburgas pili tūristiem stāsta tās makets Daugavas krastā Naujenes pagastā pie Krāslavas ceļa. «Velosipēdistiem Daugavpils nav draudzīga pilsēta,» secina Gaidis. Salīdzinot ar Jelgavu, tur ir krietni dzīvāka satiksme. Automašīnas iet divās trīs joslās, un arī blakus tramvajam mīties diez kā negriboties. Taču pa trotuāriem ripināt traucē vēl padomju laikos liktās augstās, vietām jau izdrupušās betona apmales. Pēc atpūtas kempingā pie Stropu ezera vairākas stundas veltītas Daugavpils cietokšņa apskatei, kur Gaidim par gidu bijis dzimis jelgavnieks, tagad Daugavpils patriots Jānis Kivriņš. Viņš esot gatavs piketēt pie Saeimas pret tagadējo cietokšņa ielu atjaunošanu, kas nenotiek autentiski. To varot salīdzināt ar padomju laikiem, kad cietoksnī saimniekoja kara skola un virsnieku ģimeņu vajadzībām tā teritorijā tapa vairākas daudzdzīvokļu blokmājas. Grafiti «izdaiļojuši» jelgavnieku darbuTālākais ceļš vijās caur Līvāniem, Jēkabpili, kas pēc Pļaviņu HES uzbūvēšanas ir plūdu apdraudētākā pilsēta Latvijā un kur patlaban Daugavas krastos tiek pamatīgi rekonstruēts pilsētas aizsargdambis. Pie Kokneses Gaidis iegriezies uz pussalas Daugavā izvietotajā Likteņdārzā, kas, viņaprāt, tiek iekopts skaisti. Par dārza celiņiem, kas ir divu trīs kilometru kopgarumā, sargs atļāvis braukt arī ar velosipēdu. Īpašas japāniskas noskaņas (dārza koncepcijas autors ir japāņu ainavu arhitekts dzenbudists Šunmio Masuno) Gaidis neesot manījis. Pēdējā pārgājiena dienā Ikšķilē paspējis uz svētdienas dievkalpojumu Ikšķiles luterāņu baznīcā, kas padomju laikos kalpojusi par grāmatu glabātavu. Ceļotājam īpašs apskates objekts bijis trīs gājēju tuneļi, pa kuriem ikšķilieši šķērso nožogoto Daugavpils šoseju un kurus deviņdesmito gadu beigās rekonstruēja Jelgavas «Kulk». Kaut arī apzīmēti, tie kalpo labi. Vienīgi autobusu pieturas tā izdemolētas, ka nav gribējies fotografēt.
