Drīz pēc piedzimšanas uz Sibīriju izsūtītais Arnis Maldups pirmo ābola šķēlīti kā lielu kārumu nogaršoja astoņu gadu vecumā. Tagad viņam ābolu tik daudz, ka jānes uz tirgu.
«Brauciet garām vecajai pienotavai līdz Vilces centram, kur visu laiku dzeltenajā režīmā deg ciemata vienīgais luksofors. Tur labajā pusē būs redzama sarkanu ķieģeļu māja, tad grieziet iekšā.» Klausot šiem vienkāršajiem norādījumiem, drīz vien nonākam pie Arņa Maldupa dzimtas māju pagalma. Vēlāk gan izrādīsies, ka apzīmējumam «sarkanu ķieģeļu māja» ir daudz personiskāks skaidrojums – deviņdesmitajos gados viņš atguvis tēva mājas, kas padomju laikos kalpojušas par kolhoza kantori un vēlāk bijusi dzīvesvieta vairākām ģimenēm. Pēc smaga darba no ēkas sliekšņa atkāpušies krūmi, pagalms atbrīvots no tonnām lūžņu, bet ap namu iekopts augļudārzs. Šoruden ābelītes dod tik labu ražu, ka pirmoreiz nopietni jādomā par noietu – nedēļas nogalē viņš dosies uz Miķeļdienas tirgu Rīgā. Inženieris ar celtnieka hobijuAr sētu apjoztajā teritorijā ieejas vārtiņus gan nav tik vienkārši atrast, jo tie slēpjas zem varena koka nolīgušajiem zariem. Uzreiz noprotams, ka ikdienā tos neizmanto. Arnis apliecina, ka savā lauku sētā Vilces pusē vēl aizvien ir tikai «ciemiņš» no Jelgavas. «Šīs ir tēva senču mājas. Deviņdesmitajos gados viena no manām māsām te nedaudz dzīvoja, pēc tam te padzīvoja vēl divas tantes, bet tagad māja ir pilnīgi tukša. Viens vīrs mazliet izmanto garāžu un pie reizes arī pieskata. Pats esmu jelgavnieks, kas šeit tikai uztur sportisko formu. Kamēr man šīs mājas skaitās, tikmēr ir jākustas un kaut kas jādara. Pagasta centrā turēt lūžņu laukumu arī nevar,» stāsta A.Maldups. Senču mājas atguvis ar domu, lai būtu «salidošanas» vieta plašajai dzimtai – paša un divu māsu ģimenēm, kā arī Amerikā mītošajām māsīcām. Laiks gan parādījis, ka nevienu citu «šī lieta īpaši neinteresē», tāpēc Vilcē nākas saimniekot pašam.Nopietni mājas apkaimes sakopšanai paralēli algotajam darbam Arnis pieķērās pirms astoņiem gadiem, kad mūžībā aizgāja māsa. «Kādreiz te bija kolhoza «Komjaunietis» darbnīcas un kantoris. Ap katru koku izgāztuve, cik te nav tīrīts, izvests, zāģēts! Dīķelis piemests pilns, to iztīrīju un ielaidu zivteles.» Arnis 1971. gadā Lauksaimniecības akadēmijā ieguva mehanizatora diplomu. Pirmos trīs gadus nostrādāja toreizējā Lielsesavas pagasta kolhozā «Ļeņina ceļš», ko vēlāk apvienoja ar «Avangardu». Sākumā bija darbnīcu vadītājs, tad inženieris, bet pēc trim gadiem nokļuva un nākamos teju trīsdesmit gadus aizvadīja «Lauktehnikā» Jelgavā. Savulaik pat iespējis būt uzņēmējs un darba devējs desmitiem jelgavnieku. Tomēr paralēli inženiera prasmēm visu mūžu lolojis no tēva mantoto hobiju – celtniecību. «Pēc darba man lielākais prieks bija noņemt šlipsi, paņemt rokā ķieģeli, mūrēt, flīzēt un veikt koka darbus.» Pāris gadu desmitos viņš Jelgavā uzbūvējis savu privātmāju, kuras pagrabā nu nonāk otra vaļasprieka – augļkopības – devums. Pundurābeles ieteica speciālistsMaldupu ģimenei Vilcē pieder 16 hektāru zemes, bet no visas mantotās platības Arnis rūpējas tikai par ceturto daļu, kas iežogota ar sētu. Pārējo ļauts izmantot kaimiņiem. 1998. gadā izrauto veco ābeļu vietā iestādīts bariņš jaunu. Pēc dažiem gadiem Arnis uzaicināja augļkopības speciālistu Edgaru Rubauski no Dobeles izveidot kociņu vainagus, bet viņš draudzīgi sarājis, ka jāstāda nevis liela auguma koki, bet gan pundurābelītes. «Es viņam paklausīju. Blakus mājai bija plaša, nesakopta pļava, kur puikas mūžīgi pavasaros kūlu dedzināja – iet pa šoseju, nosviež sērkociņu, bet kaimiņiene man zvana: saimniek, «Eglītes» deg! Skaidrs, ja viss nesakopts, tad ir kam degt,» saka Arnis. Tā šī lieta aizgāja. Iestādīja pirmās 60 ābelītes. Iespējas saņemt atbalstu par augļudārza ierīkošanu bija galvenais dzinulis 2004. gadā nodibināt zemnieku saimniecību «Jauneglītes». Visiem āboliem neļauj paliktDarbi augļudārzā sākas jau agrā pavasarī. Vēl pirms ābeļu ziedēšanas kociņus smidzina ar vara preparātu, pēc ziedēšanas nākamais smidzinājums ar efektoru ļauj jaunos dzinumus pasargāt no laputu uzbrukuma. Vasara turpinās ar vainagu veidošanu un aizmetņu normēšanu – lai ražu iegūtu katru gadu un āboli būtu vienādi un veselīgi, tie ne tikai jāsmidzina pret kaitēkļiem un slimībām, bet arī jāretina. Viens no laikietilpīgākajiem darbiem ir zāles pļaušana – tas jādara septiņas reizes sezonā, katru reizi šo pienākumu «mellu muti» veicot četras dienas. Brauks uz tirgu «Glabāšanai vienmēr jāvāc maķenīt pirms gatavības,» Arnis stāsta, ka tikai tā izdodas ražu uzglabāt līdz februārim, martam. Augļudārzā iestādīts ap 20 šķirņu ābeļu, bet lielākās platības aizņem garšīgākās rudens un ziemas šķirnes – ‘Auksis’, ‘Saltanat’, ‘Mary Gold’, kā arī plašāk zināmās ‘Tīna’, ‘Konfetnoje’ un ‘Doč Melbi’. Aizvadītajā nedēļā ražas novākšana «Jauneglītēs» ritēja pilnā sparā. Rudens darbos palīdz sieva, ciemos atbraucis arī māsas mazdēls, kurš studē Rīgā. Paša bērni gan par saimniekošanu laukos interesi neizrāda – viens no dēliem ieņem augstu amatu Satiksmes ministrijā, bet meita kļuvusi par zobārsti. Kopā ar meitu pērn Arnis apmeklēja Tomskas apgabalu Krievijā, kur savulaik sešu mēnešu vecumā kopā ar vecākiem tika izsūtīts. «Desmit gadus biju tautas ienaidnieks,» viņš stāsta par represiju laiku. Tagad šķiet neticami, ka pirmo ābolu latviešu puika nogaršoja tikai astoņu gadu vecumā. «Toreiz skolas direktore no Maskavas atveda vienu ābolu. Tēvs sadalīja piecās daļās, lai pa šķēlītei tiktu katram bērnam,» atceras A.Maldups un prāto, ka līdz augļkopībai laikam liktenis viņu atvedis. Viesojoties Tomskā, viņš atrada arī savulaik tēva uzcelto māju. Bet savas celtnieka prasmes Arnis ielicis vecajā sarkano ķieģeļu mājā Vilcē.«Ieguldījumi lieli. Ja tā tīri ekonomiski, tad savā mūžā es tos diez vai varētu atpelnīt. «Tekošā» gada izdevumus, ja meklēšu, kur realizēt, atgūšu,» A.Maldups teic, ka līdz šim āboli nonākuši pie radiem un draugiem. Tagad viņš pošas uz Miķeļdienas tirgu Vecrīgā, kur rātslaukumā šosestdien astoto gadu pulcēsies augļkopji. Pirmoreiz tur andelē varēs dabūt arī sārtvaidžus no Vilces.
