Pie sevis šķendējos ikreiz, kad laipnās «Rimi» kasieres turpina piedāvāt bezmaksas plastmasas maisiņu arī pēc tam, kad esmu atteikusies un jau lieku iepirkumus līdzpaņemtajā kulītē. Daru to, jo auduma maisiņš šķiet pievilcīgāks, taču mazliet silda arī apziņa, ka tā rīkojos videi draudzīgi. Savukārt svētdien saīgu, dodoties uz Valmieras teātri, jo tradicionālā pusmaratona dēļ bija slēgts pilsētas centrs, kā dēļ auto nācās atstāt visai tālu un uz vietējās mākslas citadeli doties kājām, salīstot slapjai un riskējot nokavēt izrādi. Jau skolā iemācītā nepieciešamība saudzēt vidi bieži vien stiepjas tik tālu, cik tā neierobežo katra ierasto komforta līmeni. Lepojamies ar to, ka daudz staigājam kājām un tukšā istabā izslēdzam gaismu, tomēr piedāvāto iespēju šķirot atkritumus noraidām, lai neapgrūtinātu sevi ar drazu kraušanu atsevišķās kaudzītēs. Šonedēļ daudzviet pasaulē atzīmētā «diena bez auto» ir viens no veidiem, kas, apzinoties resursu nepietiekamību un aizvien piesārņotākās vides problēmu, par to domāt rosina pievilcīgā veidā. Par spīti tam, ka, piemēram, Briselē un citās Eiropas lielpilsētās vienu svētdienu gadā braukt ar auto ir vienkārši aizliegts. Toties ielas ir pilnas priecīgu gājēju, riteņotāju, skrituļotāju. Cilvēki neiebilst, jo arī bez mašīnas var labi justies. Latvijas pašvaldības pagaidām acīmredzot nav tik drosmīgas, lai līdzīgu soli spertu pie mums, tāpēc mobilitātes nedēļa aprobežojas vien ar atsevišķiem pasākumiem un dažu iestāžu aicinājumiem darbā ierasties, izmantojot sabiedrisko transportu vai velosipēdu. Domāju gan, ka tas ir tikai laika jautājums un pēc gadiem būs gan Brisele, gan Rīga, gan Jelgava bez auto. Un kāpēc gan ne?
