Gari jo gari stiepās cauri visai Jelgavai «ārstu lieta», līdz vakardienas Domes sēdē tā nonāca mata izskatā.
Gari jo gari stiepās cauri visai Jelgavai «ārstu lieta», līdz vakardienas Domes sēdē tā nonāca mata izskatā. Skaldīt matus, protams, nav joka lieta, taču mūsu deputāti ar lielu sparu ķērās pie darba. Domes izpilddirektors J.Strods cēla priekšā izstrādātos konkursa noteikumus un komentēja «neskaidros jautājumus», piebilstot, ka tikai viņš varot izraudzīties, kas būs Dieva vietnieks zemes virsū – respektīvi – Jelgavas pilsētas slimnīcas galvenais ārsts. Krietns apjukums radās, apcerot, kā tad īsti sauksies slimnīcas vadītāja postenis un kāda kandidātam nepieciešama izglītība. Direktors ar juridisko izglītību, galvenais ārsts ar ekonomisko, galvenais ārsts – direktors ar ekonomisko, galvenais ārsts ar juridisko, galvenais, galvenais… jurists ar… galveno… Brīdī, kad draudēja vispārēja smadzeņu «samežģīšanās», kas savukārt prasītu klātesošo ārstu neatliekamu palīdzību, divu deputātu – Viktora Valaiņa un Harija Veģera – saprāta balss lika atgriezties visai «procedūrai» atpakaļ uz zemes. Abi atgādinaja piemirsto faktu: vairāk nekā 317 slimnīcas darbinieku ar savu parakstu ir apliecinājuši nedalītu atbalstu Ķipuram kā potenciālajam slimnīcas galvenajam ārstam un to, ka būtu absurdi šo patiesību ignorēt. Pirmo divu saprātam pievienojās trešā – Domes priekššēdētāja Ulda Ivana drosme, pārtraucot debates un paziņojot, ka līdzšinējā šīs problēmas risināšana Domē neesot bijis nekas cits, kā vien teātris.
Tālākais gāja kā pa sviestu: Andris Ķipurs tika grūšus iegrūsts galvenā ārsta krēslā, pie tam, atbilstošu Domes lēmumu priekšā cēla neviens cits kā «ārstu lietas» neveiksmīgais iniciators J.Strods (to prasa protokols). Kaut kur vēl skanēja sīki iebildumi, ka neesot vēl nemaz zināms, vai ievēlētais grib būt ievēlēts, ka deputāti balsojuši par galveno ārstu, nevis direktoru, bet patiesībā vajadzējis par…
Priekškars izrādei ir aizvēries. Atliek cerēt, ka gūtā pieredze dažam labam stūrgalvim atsvaidzinās atmiņā – «vox populi, vox dei». Protams, šajā gadījumā nedomājot pūļa iegribas, bet demokrātijas principus. Traumatologam Andrim Ķipuram pēc Domes sēdes netika atgādāts neviens deputāts ar traumu (kaut gan dažubrīd «lieta» uz to virzijās), taču, iegūstot galvenā ārsta posteni, traumu mantojumā no sava priekšgājēja saņem viņš pats – ap 200 000 latu slimnīcas parādu un «izsaimniekotu» saimniecību.
