Laikraksta 25. septembra numurā atrodama Zentas Lauberes kundzes vēstule ar intriģējošu virsrakstu «Par ko balsosim?».Starp visu citu cienījamā kundze atklāj, ka viņai, citēju, «gribas pajautāt Ozolnieku mācītājam Tautvaitim, par cik sudraba grašiem Liepiņš viņa acīs kļuvis par godavīru».Varētu jau nepievērst uzmanību kāda cilvēka neobjektīvam rūgtuma izvirdumam. Vai tad maz smaguma, šos laikus izdzīvojot, sakrājies viena otra indivīda dvēselītē. Taču termins «sudraba graši» kristīgajās aprindās nozīmē vairāk nekā vienkārši saņemt kādu kompensāciju par šādu vai tādu pakalpojumu. Acīmredzami Lauberes kundze labi apzinās, ka šo divu vārdu salikums nācis no Bībeles sižeta un tā ir cena, kuru Jūda saņēmis, nododot Jēzu. Rezultātā tā vienkārši to nolikt plauktiņā nav viegli, un, galu galā, publisks jautājums taču prasa publisku atbildi.Vispirms jau ļoti žēl ka, Lauberes kundzes izpratnē viss šajā saulē, tajā skaitā arī tīri cilvēciskas attiecības, balstās uz principu «pērku – pārdodu». Ja tā, būtu īstais laiks pajautāt, cik pati un no kā dabūjusi tos «sudraba grašus» par savu visnotaļ agresīvo, cinisko garadarbu, bet lai nu tas paliek uz viņas sirdsapziņas.Ozolnieku Vasarsvētku draudzes sadarbība ar Daini Liepiņu balstās kopējā labdarības projektā mūsu novadā «Kaimiņu būšana». Pusgada laikā esam palīdzējuši ar drēbēm, apaviem, sadzīves priekšmetiem un daļēji ar pārtiku vairāk nekā 500 līdzcilvēkiem, kuru lielākā daļa piedzīvojuši ne tās mūža gaišākās dienas. D.Liepiņa kungs bija atsaucīgs, bez maksas nododot mūsu rīcībā savu privātīpašumu projekta sekmīgai realizācijai. Viss pārējais mūsu draudzes potenciāls.Tad nu domāju – kur atrast vietu šajā stāstā to «sudraba grašu» šķindoņai? Vai tas varētu nozīmēt prioritāti skatīt prieka atblāzmu šajās nereti raupjajās sejās? Dažreiz tas ir miklums visai skumjās acīs. Dažreiz daži samocīti, taču neviltoti pateicības vārdi. Ja tā, tad lūdzu piedošanu, Lauberes kundze. Tie vairs nav «sudraba graši». Šāda kompensācija ir vairāk nekā zelta maiss. Tas dod jaunu spēku turpināt kalpot un darīt labu, par spīti arī šādiem Jūsu «labajiem vārdiem».Pieļauju, ka vidē, kurā līdz šim minētā kundze bijusi spiesta atrasties, vienkārša labestība ir svešs un neiepazīts jēdziens. Laipni lūdzam mūsu pulkā. Jūs sagaidīs neviltots smaids, vienkāršs, bet sirsnīgs rokasspiediens. Sagaidīs labs vārds, ne jau kā kompensācija par kādu pakalpojumu, bet vienkārši tāpēc, ka katrā cilvēkā esam mācījušies skatīt ko labu.Dažam labam ar Dieva palīgu vienkārši jātiek galā ar savu lielāku vai mazāku indes dzeloni. Ceru, ka tas agri vai vēlu veiksmīgi izdosies arī Lauberes kundzei.
