Visas milzīgās, smaidīgās sejas priekšvēlēšanu seansā laikam domātas kā autoritātes apliecinājums. Diemžēl autoritāti nevar nopirkt, var tikai nopelnīt. Īsta autoritāte nozīmē garīgu pārākumu, pat godbijīgu svētumu, kas tomēr citiem neliek justies sliktākiem. Mums iznāk otrādi. Autoritātei nav nekāda sakara ar amatu, lai gan lielajām sejām derētu aizlikt aiz auss, ka tieši tā viņiem būs vajadzīga, lai tie nekļūtu derdzīgi pat pirms mandāta kabatā, lai vīpsnāšana par viņiem netraucētu valdīšanu. Katram var būt savi favorīti, bet, ja «neatkarīgais» televīzijas kanāls klaji pozicionējas vienos ierakumos, tad gribu jautāt, vai tiešām vēlamies turpināt šo iznīcinošo ceļu. Vai tiešām gribam nojaukt jau tā trauslo uzticību medijiem un žurnālistikai kā tautas patiesības, reālās dzīves ruporam, kas atspēkotu varas tukšos saukļus? Kas notiks, ja katra organizācija un struktūra vadības līmenī sāks atklāti cīnīties kāda politiska spēka labā? Tas būs taisnākais ceļš uz augstākā līmeņa korupciju, diskrimināciju, vispārēju neuzticību un neobjektivitāti gan lēmumu, gan kadru ziņā, ko pēc tam varēsiet bez panākumiem apkarot. Varbūt tiešām kāds tīši šķeļ jau tā trauslo etnisko kokteili. Kāpēc jārada riebums pret politiku ar tik brutāliem, uzbāzīgiem paņēmieniem – pat labdarības pasākumus pārvēršot par politisko arēnu, piedrazojot privātos e-pastus un melojot, latviešiem bukletos sakot «mums nevajag varu», bet tādos pašos kirilicā – «uzspiedīsim savu varas formulu»? Izklaides vietās, kā zināms, cilvēki pulcējas ne tādēļ, lai domātu par intrigām, bet lai atpūstos un atslēgtos no visa nepatīkamā. Taču arī tur nekaunīgi bāžas iekšā «patrioti», dziedot himnu hokeja arēnā vai šlāgeri LNT «Dziedošajās ģimenēs». Piedodiet man, bet tas ir pretīgi, un garastāvoklis – sabojāts. Tāpēc nebrīnieties, ka politika atbaida un plaisa kļūst arvien dziļāka.
