Laikraksts «Diena», aptaujājot latviešus Īrijā, secinājis, ka tur dzīvojošo tautiešu vilšanās, aizvainojuma sajūta un informācijas trūkums ir apslāpējis viņu vēlmi balsot, tāpēc līdz vienīgajam iecirknim Dublinā, visticamāk, aizdošoties vien pāris procenti balsstiesīgo. Arī tepat Latvijā dzīvojošo runās bieži ieskanas līdzīgas notis, kas šķietami apliecina, ka process ir neizbēgams – tauta no varas attālinās, un tur neko nevar darīt. Vai tiešām?Latvijas viens no izcilākajiem valstsvīriem Jānis Čakste savulaik esot aicinājis tautiešus izkopt un sargāt savu valsti, «jo zināt – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs». Viņš līdzīgi atgādinājis, ka par savu valsti jārūpējas latviešiem pašiem. Vai dalība vēlēšanās nav pirmais, kas apliecina vēlmi rūpēties par savu valsti? Pašlaik, kad valstij tāpat kā daudziem ģimenēm neklājas viegli, šīs rūpes ir vēl vairāk vajadzīgas nekā tad, kad dzīvojam pārtikuši un apmierināti. Šā iemesla dēļ vairāk nekā citreiz vajadzētu nevis paļauties uz daudzsološiem reklāmas saukļiem, bet padomāt, uz kuriem grābekļiem nekāpt, lai atkal nedabūtu apdullinošu bliezienu pa pieri. Šoreiz vairāk nekā iepriekš piedāvātas dažādas politiķu iztaujāšanas, kas, ja vien vēlējāmies dzirdēt, itin labi iezīmēja, kuriem vērts dot iespēju, bet kuru solījumi izklausās pēc piena upes ķīseļa krastos. Pasaulē ir vairāki desmiti valstu, dažas arī tepat Eiropā, kurās dalība vēlēšanās noteikta kā obligāta un par palikšanu mājās pienākas neliels, tomēr sods. Lai kādi iebildumi līdz šim skanējuši par Latvijas vēlēšanu sistēmu, doma, ka arī mums vajadzētu ieviest pātagas principu, tomēr nav dzirdēta. Es ticu, ka tāda vajadzība nekad nepienāks. Ka cilvēkiem nebūs vienalga, kas ar Latviju notiek.
