Laimes meklētāji, pārgalvīgie, «daļņeboišķiki» – tā medību suņus raksturo treniņu aploka apsaimniekotāji un kinoloģijas eksperti Mārtiņš un Edgars Priedes. Pirms dzinējmedību sezonas atklāšanas daļa mednieku savus palīgus ved uz mežacūku aploku. Vieni to dara, lai saņemtu atzīmi suņa dokumentos, ka tas ieguvis novērtējumu lauka pārbaudē un tam ieteicams vai, gluži pretēji, nav vēlams piedalīties sugas turpināšanas darbā, citi – lai sunim parādītu, kā izskatās īsta mežacūka, un pārliecinātos, kā tas izturēsies. Mācās abiNav svarīgi, vai tas ir Latvijas dzinējs, laika, vācu medību terjers vai citas šķirnes medību suns, – 20 minūšu laikā tam ir jāprot sajust dzīvnieka klātbūtni, meklēt, atrast, panākt un aizturēt medījamo dzīvnieku. Ne mazāk svarīga ir sadarbība ar mednieku. Labi mācītam palīgam jāklausa pavēlei pārtraukt zvēra dzīšanu un nākt pie saites. Pāris nedēļu pirms lielā notikuma, dzinējmedību sezonas sākuma, uz mežaino Kuldīgas novada Turlavas pagasta nostūri savus Latvijas dzinējus, «jagtiņus», laikas un divus bīglus, atveduši Liepājas puses mednieki. Nepilnos četros hektāros iežogotā meža aplokā dzīvo trīs meža cūkas – divas gadu vecas cūkas un kuilēns. Pirmais ar savu Rietumsibīrijas laiku «puiku» Hossu no aploka iznāk mednieks Aldis no Bernātiem. «Ātri «paņēma» cūku, jau pāris minūtēs atrada,» stāsta Aldis, vēl sasarcis no sekošanas savam audzēknim distancē. «Viņam tikai oktobrī būs gads, bet neko daudz nenobijās, kad viena cūka nāca virsū,» stāsta saimnieks. Uz mežu kucēnu viņš ņēmis līdzi jau no četru mēnešu vecuma. Ar apstākļiem un dažādu meža dzīvnieku pēdām iepazīstinājis. Eksperti Hossam dod labu vērtējumu gandrīz visās kategorijās. «Tikai paklausība gan vēl jāmācās,» spriež Aldis, pārskatījis «atzīmju» lapu. E.Priede, viens no aploka saimniekiem, pastāsta, ka pašlaik aplokā dzīvojošajām meža cūkām šī ir pirmā medību sezona. «Viņas arī apgūst pieredzi,» viņš nosmej. Laba daudz nevajag Kuldīgas Mednieku un makšķernieku biedrībai piederošie aploki iekārtoti astoņdesmitajos gados. Edgars un Mārtiņš Priedes apsaimniekošanu pārņēmuši pirms desmit gadiem. Abi ir aizrautīgi mednieki un vairāku šķirņu medību suņu īpašnieki. Arī eksperti kinologi. «Pirmo suni samaitāju. Kā atvedu cūkām barību, palaidu suni aplokā. Bet viņš drīz saprata, ka tās nav īstas medības. Pārāk bieži nevajag. Lai īsti labu suni dabūtu, noteikti vajag iet uz īstām medībām, te tikai pārbauda, ko viņam vajag palīdzēt apgūt,» skaidro M.Priede. «Starta» laukums suņiem atrodas gandrīz aploka vidū, pie medību torņa. No tā trijos virzienos iztīrītas skatu stigas un aizaudzis dīķis ar dumbrāju vidū. Saimnieks atlaiž no saites kārtējo vērtējamo, eksperts Dmitrijs Savčenkovs uzņem laiku. «Meklē, meklē!» mudina mednieks un seko sunim, kurš ošņādams skraida aizvien plašākiem lokiem. «Laimes meklētājs,» pēc kādām desmit minūtēm distancē pavadītā laika raksturo E.Priede. «Manējais no cūkas dabūja pa sānu,» pēc skrējiena stāsta cita suņa saimnieks. Viens no vērtēšanas kritērijiem ir arī drosme, bet bezbailīgu došanos briesmās eksperti ar augstāko atzīmi gan nevērtē. «Pārgalvīgie ilgi nedzīvo. Ja atved kucēnu, kurš cūku nemaz nerespektē, saimniekam tā arī pasakām, ka, visticamāk, viņš ilgi nedzīvos. Sunim jāprot sevi pasargāt,» viņš atzīst. Īstais darbs medībāsVisvairāk medībās izdarot tie suņi, kuri tās uztver kā spēli. Suņi esot drosmīgāki un agresīvāki, bet bieži, pārlieku aizrautīgi metoties cīniņā ar meža cūku vai briedi, tiek pie savainojumiem. Kuces, īpaši tās, kam jau bijuši kucēni, esot ļoti piesardzīgas, tomēr neatlaidīgas meklēšanā un paklausīgākas saimniekiem. «Manējais iet cūkai pakaļ tieši pusotru kilometru,» zina viens no medniekiem. Eksperti apliecina, ka viņu aplokā nav bijis neviena gadījuma, kad sunim pēc treniņa vai sacensībām vajadzētu ārsta palīdzību. «Ievainojumu rētas nav suņa kvalitātes apliecinājums,» paskaidro E.Priede. Treniņu un sacensību laukumos nevar droši pārliecināties arī par suņa paklausību saimnieka pavēlēm. «Ir suņi, kas strādā ļoti labi – ātri atrod dzīvnieku, labi dzen, notur uz vietas, bet atsaucami tikai ar lielām pūlēm. Bieži vien jāiet vairākiem, un tas vienkārši jānoķer,» stāsta D.Savčenkovs. «Polijā ir tā: sacensībās vispirms eksperti novērtē paklausību, tad iešanu pa asins pēdām, tikai tad laiž aplokā,» pieredzē dalās D.Savčenkovs. Eksperti spriež, ka labi būtu sacensībām un treniņiem iegādāt kakla siksnu ar tajā iestrādātu uztvērēju, lai apturētu aplokā pārlieku darbīgu suni. Izcilnieku ir maz«Aizvien vairāk mednieku saprot, ka medībās jāiet ar tieši tam nolūkam audzētiem suņiem,» saka E. Priede. Viņš nenoliedz, ka sastapies ar vairākiem bezšķirnes suņiem, kuri ir lieliski palīgi medniekiem. «Tie tiešām ir tīrradņi,» viņš raksturo, bet uzsver, ka šādi gadījumi ir ārkārtīgi reti. «Pat šķirnes suņu vidū ir daudz labu, bet maz izcilu,» viņš piebilst. Kāpēc viņš iesaka medniekam izvēlēties medību šķirnes kucēnus? «Tāpēc, ka tie ir gadu gaitā īpaši šim mērķim audzēti. Tieši sugas turpināšanai sunim vajadzīgs ekspertu vērtējums – gan eksterjera, gan darbības,» viņš paskaidro un piebilst, ka gaida topošos Medību noteikumus, kam vajadzētu sakārtot arī šo jomu. No 16 suņiem, kuri strādāja aplokā, vērtējumu saņēma tikai divi. Pārējiem viss vēl priekšā, jo eksperta atzinumu par praktisko darbošanos iespējams iegūt arī medībās. Eksterjeru gan var novērtēt tikai tiesnešu komanda izstādē.
