Tas bija ierasts maršruts ar auto pa šauro un līkumaino Pulkveža Oskara Kalpaka ielu. Nekas neliecināja, ka varētu rasties kādas problēmas. Un ja arī būtu radušās – šoferiem taču jāpiemīt trenētai reakcijai ātri novērtēt situāciju un reaģēt.Šķiet, to tajā dienā mēģināja apgūt arī kāds «mācībnieks», kurš kavējās pie malā piestājuša BMW. «Johaidī, ko viņš tur čammājas! Pretējā josla taču brīva!» droši vien pukojās man priekšā braucošais «pasāts», nervozēdams aiz abiem. Taču beidzot sarosījās arī mācību auto, un abas mašīnas slaidā lokā paslīdēja «bembim» garām. Nu bija mana kārta. Tomēr, sākot manevru, nespēju noticēt savām acīm. Kā palēninātā filmā fiksēju aptuveni pusotru gadu vecu mazuli, kurš viens pats stāvēja uz ielas braucamās daļas, pieķēries BMW durvju rokturim. Loģika diktēja, ka tepat jābūt kādam pieaugušajam. Acis meklēja, bet neatrada. Viņš tiešām ir viens. Uz ielas braucamās daļas! Strauji stājos malā un skrēju klāt. Puisēns nevilcinoties pastiepa man roku. Laikam bija nobijies no viņa uztverē milzīgajām automašīnām, kas, gaismām spiežot tieši acīs, bija traukušās garām. «Kur ir tava mamma?!» mēģināju saprast, spiežot zvana pogu pie tuvākās augstās koka sētas. «Droši vien no tās pretējās mājas,» uztraukusies bija arī mana jauniegūtā paziņa. Vēl mirklis, un nāca arī Viņa, šķendēdamās, ka kāds tur nav bijis uzdevuma augstumos, pieskatot viņas bērnu. Īpašu paniku, ka atvase nokļuvusi dzīvības briesmās, nemanīju…Lai paliek uz mammas sirdsapziņas, kāpēc tā notika. Mani uztrauc kas cits. Mazuli ielas vidū atstāja vismaz trīs šoferi. Vai tiešām bezpalīdzīgs bērns ir tikai apbraucams šķērslis un šoferēšanas māka aprobežojas ar apbraukšanas uzdevuma izpildi! Acīmredzot tieši šādu stundu tai dienā uz ceļa instruktora vadībā apguva arī mācību auto vadītājs.
