Barveži izraudzīti, nu varam tālāk šķetināt sociālos netikumus, kurus saskaņā ar evolucionistiem cilvēks no koka paņēmis sev līdzi. Karš, vara, iekāre, viltus… Ne velti, lai kaut ko uzrakstītu par sabiedrību šķērsgriezumā, nekā neizdodas izvairīties no šiem dzīvniekvārdiem. Ja mēģinām paturpināt Darvinu, varbūt tieši šīs «vērtības», īpaši viltus, laika gaitā būs radījušas cilvēku vienīgo atšķirību no dzīvniekiem – iztēli. Lai realizētu varu, mērkaķi būs izdomājuši daudzus manipulējošus instrumentus, tostarp naudu, kārtējo iztēles augli. Jāteic, ka šī spēja maksimāli izpletusies visos virzienos. Katrai kastai veiksmīgi izdomāta kāda mierinoša ideoloģija, lai dzīve kā pārdzīvojums nebūtu tik baiss. Vienas drošuļiem, lai tos vēl jo vairāk uzmundrinātu pasaules iekarošanā, citas vārguļiem, lai tie arī varētu iejusties apspiesto varoņu lomā. Liekulīgā draugturība – viena no pēdējām šajā sarakstā. Bet ko nu par netveramām idejām – patiesībā cilvēcei jāpateicas lielajam Jupiteram, kas pievelk un izšķaida asteroīdu lielāko daļu. Kad katrs tik skaļi deklarē savu iztēloto patiesību, atliek vai nu nicīgā mulsumā kā Pilātam retoriski jautāt «Kas ir patiesība!?», vai vienkārši paklusēt, jo neviens šajā paslēpju un partizānu skolā to ar paplāti nepienesīs. Kā vienmēr, šī nesvarīgā lietiņa kaut kur iebāzta pa vidu. Un tomēr šajā netveramībā ir viena būtiska atšķirība cilvēku attieksmē – gribēt patiesību, jo salīdzinot nekas taču nav svarīgāks par to.Turpinot uzjautrināties par mērkaķu evolūciju, no tām lietām, ko reiz mācējām, kāpelējot pa kokiem, ne tikvien maz ko vērtīgu esam paņēmuši līdzi, bet arī šo to vērtīgu pazaudējuši. Jāizsaka nožēla, ka latviešu dzimtas nedzīvo kopā. Bērni tikko sāk staigāt, kā jau tiek pārdoti bērnudārzam, un vēl labi, ja savu māti pazīst mazliet vairāk nekā pēc skata. Tajā pašā laikā jāpiekrīt, ka tik spītīgas tautas bērni, kādi nu esam, vienkārši nemaz negrasās pieņemt senču dzīvgudrības un patiesības, jo modē ir visu darīt pa jaunam. Tur jau tas kara cirvis aprakts, ko arī man gribējies šad tad rakt ārā. Bet vispār man ļoti patīk vecu tanšu stāsti, kas nav nekāda vēstures grāmatu plus/mīnus teorija, bet vienīgā īstā pieredze – neapšaubāmā realitāte. Tomēr pieredze bieži vien ir pārāk rūgta. Trūcīgās mērkaķa bagāžas dēļ gribas izmantot labāko no tās – iztēli – un krāt citu bagāžu, ticēt labākai pasaulei, gaidīt dievišķu glābēju, par spīti tam, ka viņa eksistenci pierādīt nav iespējams.
